Viņa

Viņa bieži skatās mākoņos un meklē debesis. Bet debesu tur nav. Ir tikai mākoņi. Balti, izklaidīgi un mazliet izspūruši no rītiem vai mazliet sapņaini saguruši un apcerīgi ar zeltsaules maliņu vakaros. Pa dienu tie parasti sacenšas viens ar otru, ar sauli, ar vēju. Tie steidzas un mainās, un izplūst, un aizslīd pāri un garām. Reizēm viņa kādā mākonī ierauga sevi. Tādu pievilgušu un apmākušos, un skumju. Un tad pār vaigiem skrien lietus lāses un iesūcas dvēselē. Viņai patīk lietus. Tas veldzē, aizskalo domu putekļus un atdzīvina smaida sēkliņas. Un tad viņa ar degunu pastumda mākoņus, apjož sev apkārt varavīksni. Un smejas. Par sevi un citiem, un par mākoņiem. Bet visvairāk – par sevi. Un par savu degunu mākoņos.