Trīs tantes laivā. Un kaķis.
Diena solījās būt laba. Pie zilajām debesīm neviena mākonīša, saule jau žāvēja pēdējo rasu, bet pa taciņu uz Vecdaugavas pusi devās trīs dāmas, ne vairs jaunas, bet vēl tīri ņemamas, kā teiktu Lienītes vīrs. Lienīte bijā tā, kuras dēļ Ditai nācās rīta agrumā pamest silto gultu un vīru, kurš tikai vakarnakt pārbraucis no komandējuma netālajā kaimiņzemē. Savukārt Vitai mājās bija palicis krietns bērnu pulciņš un kaut kur pa vidu tam vēl arī vīrs, par kuru, jādomā, bērni parūpēsies, kamēr visas trīs dosies savā jau mēnesi iepriekš izplānotajā laivas braucienā.
Kad visas trīs – Lienīte, Dita un Vita- bija nonākušas līdz piestātnei un sameklējušas atbildīgo personu par laivu izsniegšanu, nācās noklausīties īsu instruktāžu ūdensdrošībā un visām tika izsniegtas varen košas drošības vestes. Lienītei gan bija pamatotas aizdomas, ka viņas kuplajām miesām ar vienu tādu vestīti būs par maz, bet, zinot, ka Dita prot peldēt, Lienīte pavisam noteikti rēķinājās arī ar viņas vesti. Ja nu kas. Vitai gan pietika ar savu vienu vesti un vienīgie pārdzīvojumi bija vestes krāsas sakarā – tā pilnīgi noteikti disonēja ar Vitas zilo kleitiņu.
Jau ietikšana laivā bija vesels notikums, jo īsti nevarēja saprast – vai visām ar līdzsvaru pašvaki, vai laiva nestabila. Bet beigu beigās, atraktīvajai Ditas spiegšanai neizpaliekot, visas laivā bija izvietojušās – Dita un Vita vienā laivas galā, bet Lienīte atsvaram – pie airiem. Kruīzs varēja sākties.
Aizairējušas līdz ezera vidum un labu laiku jūsmojušas par skaistumu un mieru visapkārt, dāmas nolēma ieturēties, bet Lienīte izvilka no mājas līdzpaņemto vīra saliekamo makšķeri – sak, jāpamēģina cope. Viss jau būtu labi, ja vien līdzi būtu paņēmušies arī tārpi, ko uzspraust uz āķa. Lienīte mēģināja izlīdzēties ar kādu maizes drupaču, bet, tavu neražu, metot makšķeri, āķis aizķēra Ditas sviestmaižu maišeli un tas ar elegantu plakšķi ienira ūdenī netālu no laivas. „Velc viņu ārā! Tur ir lašmaizītes!” bļāva Dita. Un Lienīte pārbijusies tā arī darīja – vilka makšķeri ārā. Lašmaizītes bija glābtas, bet nelaimīgais makšķerkāts tika ielocīts atpakaļ somā – ja nav kazai piena, tad nav, paceļ ļipu un salej atpakaļ.
„Re, kādas ūdensrozes!”, izsaucās Vita. Un viņai, kā jau aktīvai dārzniecei-amatierei akurāt, lūk, vajadzēja pēc tām ūdensrozēm dzīties. Lienīte noairējās tā un noairējās šitā, bet Vitasprāt nebija labi diezgan, lai tiktu pie kārotās puķes. „Nu kas tu – tante kaut kāda? Airēt nemāki?” Vita nepacietīgi nobļaustījās. „Pati tu tante! Ņem airus un airē pati, ja tik gudra!”- apvainojās Lienīte. Nezin, kā vis beigtos, ja laiva neatmestos ar priekšgalu meldrājā, un no krasta krūmiem neatskanētu žēlas vaimanas. Visas trīs saausījās – tuvumā māju nebija, pludmale otrā krastā. Varbūt kāds apmaldījies? Vai atpeldējis uz pretējo krastu un netiek atpakaļ? Piestumdījušas laivu pēc iespējas tuvāk krastam, visas staipījās, lai redzētu, kurš tad ir tas nelaimīgais brēkātājs. Redzams nebija nekas, tikai aiz zara pa pusei ūdenī bija ieķēries neliels maišelis un izskatījās, ka tajā kaut kas kūņājas. „Neaiztiec! Neaiztiec! Varbūt tur ir līķis!” panikā spiedza Dita. „Pati tu esi līķis” pragmatiski noteica Vita un, sagrābusi maišeli, iecēla to laivā. Kad aizdomīgais sainis tika atsiets un izkratīts, izrādījās, ka brēkātājs un palīgā saucējs ir viens mazs un ruds kaķabērns. Nabags bija viscaur slapjš un, klēpī paņemts, uzreiz sāka murrāt un meklēt siltumu. Nu visi nemieri bija izmirsti, no somas tika izvilktas laimīgi nenoslīkušās lašmaizītes, un laša šķēlītes visai aktīvi nozuda mazā kaķēna vēderā. Atpakaļceļš uz laivu piestātni pagāja zibenīgi, jo bija taču jāizspriež, pie kā kaķēns dzīvos, kā to sauks , un ko un kā vajadzētu izdauzīt tam, kurš gribējis nobendēt nabaga dzīvo radībiņu.
Pēcpusdienas saule jau bija gabalā, kad dāmas izkāpa krastā . Visas bija vienisprātis – diena bija izdevusies, laiks pavadīts lieliski un viena nabaga dzīvībiņa izglābta.
