Te un tagad
“….un tad mēs izlēmām, ka tomēr…” es stāstu, mūsu kājas viegli skar ūdens virsmu, laipas dēļi, uz kuriem sēžam, ir saules siltuma un ezera smaržu piesūkušies. Aizsapņojos, vērodama spāri uz ūdenslēpes.
“Aiz vaiga ņemsi?” viņš pēkšņi pārtrauc manus runas plūdus.
“Ko???”, izrauta no savas domas, es īsti nesaprotu viņa jautājumu.
“Gribi pasūkāt?” viņš jautā, viegli smaidot un sniedzot man nez no kurienes dabūtu ledeni mazliet apņurcītā papīrītī.
“Ak, jā!” es apjukusi sniedzos pēc kofektes, “Paldies!” samulsusi smaidu, viņš prot pārsteigt, kā vienmēr,” Ja tu šādi mani pārtrauksi, es nekad neizstāstīšu savu stāstu līdz galam.”, viegli jokojot, saku.
“Nekad neko nevajag izstāstīt līdz galam. Līdz galam izstāstīts stāsts vairs nav interesants… Ejam nopeldēties!”
Un pēkšņi esmu te un tagad.
