man bail tev pieskarties
un bail man tevi
mīlēt
vien švīkām liegām varu tevi
savā lapā zīmēt
un aizzīmēt vēl tālāk
pāri lapas malām
to stāstu
kuru mēs ar tevi
pa maziem mirkļiem
dalām

Varbūt tomēr
Vēl pēdējo reizi 
To deju dejosim kopā?
Aizmirstot laikus, 
Aizmirstot lietas un vietas,
Padarot vārdus liekus.
Varbūt vēl vienu,
Vēl pēdējo reizi,
Un tā,
Lai pazūd tie gadi,
Tie mirkļi lai izplēn,
Kas šķīra.
Lai paliekam tikai mēs,
Vienā solī,
Vienā elpā un telpā,
Vienā dimensijā ,
Kur sākuma nav,
Kur nav gala
Un kur tu
Vismaz šajā vienā,
Šajā pēdējā dejā –
Mūžīgi mana.

skumjas rāmas un siltas
kā vasaras vakara vējš
sasedz un samīļo mani
maigi aijājot
saudzīgi ļauj man
nomirt mazliet

mans atspīdums logā
ar tumsu runā
tavs visums tur ārā
ir apklusis
lietus mierina mani
simts mazās pērlītēs
sadalot sevi
uz mana loga

kad lietus aiz loga raud manas asaras
klusums sāp
domas meklē
un maldās
pateikto vārdu takās
skumjās zūd orientieri
un izmisums piepilda acis

kad lietus aiz loga raud manas asaras
klusums sāp
nespējot atsaukt
palaistus vārdus
prāts taustās tumsā
pēc citiem

spožas gaismiņas
lietus mijkrēslī aizbraucošs auto
vienkārši garām..

nesodi mani bargi

aizsietām acīm es
aizsietām acīm tu
nervu gali
atsegti dzīvei
citā realitātē
viss pārējais paliek
pa vecam

mūsu galaktikas atkal
tik nepareizas
viena otrai
galīgi garām
uz citu  pusi
vai paralēli
vai vēl sazin kā
pa vidu mums
zvaigznāju simti
vairāki Piena ceļi
nepareizs laiks
svešas vietas
un lietas
un
mēs…

tu mani iesaiņo
katru reizi
pa lentītei
pa ziediņam
pieliec klāt
ietin un noliec
kā dāvanu
citam

saule
uz lapām
caur mani un tevi
rudens
vējš
koku zaros
putni bez balsīm
kā mēs
kritušās lapās
pateikto vārdu
sapostīts
klusums

reiz izsāpēs

tu mans koks
un es krītu no tevis lejā
tverot lapas ar pirkstiem
skabargas ieraujot plaukstās
tu mans koks
vai mans kritiens
cita realitāte

tavā mākonī manis nav
es kaut kur migla
rasas lāsē nojaušams

kritiens

izkust un ietecēt
iesūkties, savilkties
zemē, smiltīs, zem akmeņiem
sakņu pinumos, vijumos
paslēpties, iemigt
sasalt un pārziemot

gaidīt

un gaidīt,

un gaidīt

un tad
alkstošos, sulu dzenošos
zaļos, trauslos un spītīgos
asnos izlīst no zemes
katru pavasari no jauna

Jauna.

nāc, sēdēsim abi kokā
viens otram blakus
plecu pie pleca
roku viens otra rokā
šūposim kailās kājas
un skatīsim visus no augšas
mākoņos meklēsim mājas
krāsosim varavīksni
visās dullajās krāsās
un abi reizē kritīsim zemē
izplešot savus spārnus
viegli kā lidojot
visam un visiem pāri
smejot par suņiem un karavānu

visam un visiem
pāri