Saimnieks meklē saimnieci. Tiešām meklē.

Nežēlīgi sāpēja galva. Cauri aizvērtajiem acu plakstiņiem Andris sajuta sāpīgi urbjamies saules gaismu. Skaidra lieta, atkal tā maita Sarmīte aizmirsusi aizkarus aivilkt! Draņķa sievišķis!

-Eu! Aizvelc aizkarus! – Andris skaļi noaurojās tā, ka pat pašam ausis gandrīz aizkrita.

Klusums…

-Eu! Padzerties atnes! – jau pielaidīgākā aurojienā pieprasīja Andris – Kā nekā cilvēkam paģiras!

Klusums…

Dīvaini, nodomāja Andris. Aizdomīgi. Parasti Sarmīte teciņus Colas glāzi pienesa un neliedza arī mazo glāzīti sava brūķējuma, kuru skapī zem savām cakainajām apakšbiksēm galbāja un kurš, lai arī pēc tam acis sprāga no pieres ārā un deguns vēl pusi dienas nevarēja no tā brūķējuma atjēgties, uz paģirām palīdzēja labāk kā kandža no vietējās točkas.

Ā, prātīgi iedomājās Andris, droši vien sieva būs uz kūti aizgājusi, jo no laidara puses skanēja govs māvieni un kaut kādi būkšķi. Skaidra lieta, sieviškis atkal visu grīstē būs salaidis, pat neprot klusumā un mierā mājas soli apdarīt! Jāparāda, kurš te mājās ir saimnieks un jāiet kārtību ieviest, lai tā Sarmīta piesargās! Šito trokšņošanu rīta agrumā!

Iegājis kūtī, Andris sastinga un gandrīz aizmirsa izelpot. Govs stāvēja, dusmīgi blenza uz Andri un māva. Izskatījās, ka tas ragulops vēl nav slaukts. Draņķa sievišķis! Vai gan nezin, ka govs kā dāma – tikko nokavēsi ar slaukšanu, apvainosies un noraus pienu. Paķēris slauceni, Andris sparīgi ķērās pie darba, cerot, ka no tiem ļoti izteiksmīgajiem vārdiem, kas intensīvi un ritmiski pavadīja tik pat intensīvo un ritmisko slaukšanu, govs pienu nenoraus. Pabeidzis smago darbu, Andris ierāva kādu šļuku piena tieši no slaucenes. Kaltēja ellīgi. Pacēlis pienainās ūsas no slaucenes, Andris sastapās aci pret aci ar pavasara cūci, kas nu jau bija krietni paaudzies. Puscūcis pārmetoši raudzījās saimnieka acīs, kā sakot –re, kāds kauns, kāda nežēlīga attieksme pret dzīvu radību, pats lok pienu pa tiešo no spaiņa, bet man, mazajam, nabaga sārtajam ruksītim, jāiztiek ar pliku gaisu. Andris gandrīz nosarka pēkšņo un nepavisam ne ierasto kauna jūtu apdvests. Izmetis vēl pāris šerpākus lamuvārdus, viņš metās gādāt cūkulopam ēdamo. Pa ceļam iekaisīja graudus vistu aplokā, ielēja no slaucenes šļuku piena suņa bļodā un devās uz māju cerībā, ka Sarmīte brīnumainā kārtā būs uzradusies.

Nē, nebija vis. Un tas jau palika dīvaini. Vecais pulkstenis ar stulbajām dzeguzēm rādīja tieši bez minūtes 12 dienā, tūlīt sāks kūkot, maitas. Sarmīte bija kā akā iekritusi, kaut parasti šajā laikā galdā tika celtas jau pusdienas. Un pēkšņi Andrim prātā iešāvās doma – ja nu kas noticis? Ja nu viņa Sarmīte guļ kaut kur beigta un pavisam viena? Vai mazums ziņās lasīts par pazudušiem cilvēkiem, kas izgājuši no mājas un nav atgriezušies. Andris centās atcerēties, kas jādara gadījumā, ja pazudis cilvēks. Jā, pareizi, jāapzvana draugi, tad jāzvana policijai. Vispirms Andris apzvanīja radus un tuvākos kaimiņus, pēc tam, gan jāatzīst, diezgan negribīgi, zvanīja Sarmītes draudzenei Maigai. Pretēji savam vārdam, Maiga nemaz nebija maiga. Izlamājusi Andri un nosaukusi par lopu cilvēka ādā, Maiga priecīga paziņoja, ka viņasprāt Sarmīte beidzot to dzērāju (Andri) būs pametusi, un labi vien esot, jo neesot nevienas sievietes spēkos nemitīgi rauties vaiga sviedros, kamēr vecis caurām dienām dzeroties. Vārdu sakot, nākamā tika sazvanīta policija. Nu ne jau šāda tāda, bet vietējā. Uh, cik šņabja kopā savulaik tika ar veco Janku izdzerts, kamēr šamais neiemīlējās, neapprecējās, neapbērnojās , bet nu tagad lepns palicis – vietējais policijas šefs, kā nekā. Bet nu izdarījās jau gan zinīgi – operatīvi sapulcināja meklētājus, arī nemaigā Maiga bija klāt kā likts. Meklētāji apstaigāja saimniecību, izklīda pa laukiem, daļa devās pārmeklēt vietējo meželi.

Vakarpusē, kad Sarmīte vēl joprojām nebija atrasta, visi nosprieda, ka meklēšanu turpinās rīt, jo reku, nu jau govis vakarā slaucamas un rukši barojami, mājās bērni gulēt liekami. Tā nu Andris palika atkal viens savā sētā. Skumīgs un izbijies viņš iegāja siena šķūnī pēc kāda siena klēpja govslopam. Pēkšņi no šķūņaugšas atskanēja dīvainas skaņas, tādi kā krakšķi, kā šņācieni, tāda kā krākšana. Andris sabijies un apmulsis, paķēra pažobelē pakārto cirvi un uzmanīgi kāpa šķūnaugšā, gatavs zaglim vai slepkavniekam parādīt, kurš te ir saimnieks.

Un tur jau viņa gulēja. Sarmīte. Kā dzīva. Un oda. Kā spirta brūzis.

-Piedzērusies , -neticīgi konstatēja Andris.

-Un ko tad tu domāji? Ka tikai tu vari iedzert? – nošļupstēja Sarmīte…..