Prodžekts “Drēbju skapis”

Jau sen taisījos izšķirot savas drēbes un sakārtot tās, bet vienmēr kaut kas vai kāds manus plānus izjauca.

Nevaru vien beigt apbrīnot žurnālos un modes blogos skaisti sakomplektētos apģērba gabalus, bieži vien nodomāju – tiešām kaut ko TĀDU kāds velk arī mugurā? Un kur viņi, pie velna rauj tādu naudu? Skaidrs, ka ne jau kredītu ņem. Varētu jau varbūt algas dienā pasirot pa kādu no ieteiktajiem veikaliem, bet izskatās, ka tajos visi apģērba izmēri apstājas pie pāris izmēriem pirms manējā. Viņi ko – apģērbu Ķīnā pēc turienes izmēriem pasūta? Vārdu sakot, švaki man ar tām drēbēm.

Bet ķeramies pie antresola. Manā antresolā drēbes dalās kategorijās: “var vilkt”, “varbūt kaut kad varētu uzvilkt”, “kaut kad varēju tajās ielīst” , “fig nesaprotu, kāpēc to nopirku” un “tas nemaz nav mans”.

Visvieglāk ir tikt galā ar kategoriju “tas nemaz nav mans”, jo skaidrs, ka tās drēbes noteikti pieder manam vīram. Ar citām kategorijām iet grūtāk, jo laika gaitā daudz kas no “varbūt kaut kad varētu uzvilkt” jāpārliek uz “kaut kad varēju tajās ielīst”.

Ķersimies klāt un paskatīsimies, cik un kādus apģērba gabalus tur var atrast.

Pēc krietnām pāris darba stundām nonāku pie secinājuma, ka manā antresolā ir:

3 apakšbikses (kur, pie vella, palikušas pārējās 15??), tieši 3 zeķes, 4 vīra apakškrekli, 5 kleitas (tās tiešām ir manējās??), 8 aizdomīga paskata bikses, 2 adītas cepures, 12 topiņi, 8 šallītes, 2 jostiņas (ja sasietu kopā, varbūt vēl varētu derēt) un pats vērtīgākais – kaste “Prozit“ konfekšu un franču konjaks… Izskatās, ka šeit jātaisa pauze….

Ziniet, lēni malkoju konjaku, piekožu klāt “Prozit” konfektes un domāju – dzīve taču ir skaista!! Ārā spīd saulīte, čivina putniņi, plaukst pirmās lapiņas, gaiss burtiski virmo pavasara tuvuma nojausmā. Kāds napig antresols, kādas vēl drēbes? Kā tā Skārleta (O’Hāra) tur teica – – Par to es padomāšu rīt!

P.S. Mīliet sevi un nepārpūlieties pavasara tīrīšanā! Prozit! priekā!