Par spārniem un slotām

Mums katram sākumā tiek iedoti spārni. Bet ne katrs tos izmanto un ne katrs to iemācās – lidot. Reizēm spārnus kāds aplauž vai tie atmirst paši (bērni, ģimene, zudušas iespējas, nepiepildīti sapņi)… Un tad nākas samierināties ar slotu. Ne vienmēr uz slotas sanāk lidot. Kādu brīdi tu to mēģini, kamēr ar laiku saproti, ka lidot īsti nav kur un nav arī īsti kopā ar ko. Un tad tu savā nodabā slauki tos dzīves putekļus ar savu nu jau apbružāto slotu un sapņo par to, ka varbūt… kaut kad…. maybe… ieradīsies kāds, kas uzdāvinās spārnus. Varbūt ne tev, bet tikai tavai slotai. Un tad tu varēsi lidot. Ja ne ik dienas un ne tur, kur vēlies, bet vismaz pilnmēness naktī… Vismaz reizi pa reizei….Vismaz reizi…