Par ēnām (Eira)

Balts sniega klusums. Saule kaut kur dūmakainajā gaišumā izšķīdusi. Mežs rāmas mīlestības pilns. Un tur viņa skrien, mana mazā, mana suņu meitene, auļodama pār balto klajumu savā mežonīgajā dzīvespriekā un pārgalvībā, ar purnu izvandot sniega paugurus un ap sevi paceļot gaisā sīksīkus baltu pārslu putekļus. Vērojot viņas prieku un slaidos lēcienus, es pēkšņi atceros Viņu, to, kuras vairs nav, bet kuru tik skaidri un skaudri redzu mazajā. Sāpēs aizcērtas elpa un elsas izlaužas reizē ar asarām. Sitiens ir spējš un negaidīts, bet esmu jau pieradusi, ka tā vienkārši notiek, joprojām. Brīdi stāvu un cenšos savākties. Koncentrējos uz koku galotnēm tālumā, skatos uz mākoņiem un lieku tos Purvīša gleznās, skaitu kraukļus virs priedēm, trīs melni putni, kādā krāsā ir priežu miza, domās iekrāsoju zilas ēnas sniegā, lieku sev atcerēties, ka baltā krāsa nekad nav balta, sniegs nav balts, stirnas pēdas sniegā, blakus tām mazās pēdas, tām blakus būs manējās, citi te nestaigā. Dziļi ieelpoju. Vēlreiz pārskaitu putnus, tagad tie nosēdušies priedē. Izelpoju. Ieelpoju. Izelpoju. Aizveru sevi ciet. Mums vēl kāds laiks jāstaigā. Mēs divas ēnas, un viņa tik dzīva.