Pamestā

Viņa nespēja tam noticēt….. Viņa bija pamesta. P-A-M-E-S-T-A. Viņa. Kuru neviens un nekad nepamet. Nekad. Ne jau viņu. Viņa vienmēr ir tā, kura pamet. Viņai vienmēr ir paticis būt liktenīgajai sievietei, tai vienai, tai īstajai, kura zina, ko grib un dabū, ko vēlas. Līdz šim….Un ja vēl viņa būtu pamesta kaut kādas princeses, karalienes dēļ…. Ak , šausmas, tāds apkaunojums. Kā lai viņa tagad skatās draudzenēm acīs? Un vispār – kā, pie velna, viņš uzdrošinājās? Viņš mīlot citu. Citu! It kā tā pelēkā pele, tā rensteles žurka viņai, VIŅAI, kaut blakus varētu stāvēt! Viņai pat nagu nav, nemaz nerunājot par normālu manikīru. Phe… Un apģērbs… Labi, arī es, viņa nodomāja, nevalkāju nekādas DG šmotkas, bet nu stils jāietur un viss ir pēc pēdējās modes, viss svaigs un pēc sezonā aktuālajām krāsām. (reizēm viņa, spogulī skatīdamās, pieķēra sevi pie domas, ka izskatās gluži kā no Elle vāka izkāpusi). Bet tā tur, tā maita, viņa kaut kādos maisos mūžīgi staigā, uz galvas kaut kāds ērkulis. Ko viņš viņā ir atradis? KO? No viņas krūtīm izlauzās elsas un acīs parādījās asaras. Viņa jutās tik nelaimīga, tik apkaunota…Viņa tā viņu mīlēja. Viņa bija viņam tā pieķērusies. Un tās rotas, ko viņš viņai dāvināja – tā zelta diegu savītā ķēdīte, kuru viņa viņam izlūdzas viņu iepazīšanās sākumā, un tie auskariņi, kurus viņa viltīgi izdiedelēja uz savu dzimšanas dienu, – uz gaviļnieces ballīti sanākušas draudzenes bija aiz skaudības noelsušās, kad viņa tos spīdīgos lāsumiņus piemērīja. Ne jau kurš katrs var atļauties dāvināt sievietei dimantus. Īstus. Viņa viņu tik ļoti mīlēja. .. Nu kāpēc viņš viņu tā sāpina? Neviena nebūs tik skaista un kopta kā viņa. Protams, nav jau viņa nekāda pavāre un mājkalpotāja, bet mūsdienās sievietei tādai nemaz nav jābūt, var taču paēst restorānā vai pasūtīt kaut ko uz mājām. Un ir apkopējas, kas par nieka grašiem visu izpucēs. Tādas pelēkās peles var atrast ik uz stūra, lielveikalu kases pilnas ar tādām, bet tādas kā viņa, tādas ar uguni meklēt var, arī tad ne vienmēr varēs atrast. Viņa bija smalks zieds, kas jālolo un jāsaudzē, bet viņš… Viņš tagad ir izvēlējies tieši tādu – nekādu- pelēko peli un iemainījis pret viņu, pret dievieti no žurnāla vāka, ballīšu karalieni, mūsdienu Kleopatru… Asaras no viņas acīm tecēja neremdināmā straumē. Skropstu tuša jau bija izsmērējusies, tā tas nevarēja turpināties – pēc kā gan viņa izskatīsies vakarā paredzētajā draudzenes ballītē… Tur būs draudzenes bijušais, smalks vīrietis, viņa jau sen bija viņu ievērojusi – tāds izsmalcināts un turīgs. Varbūt, ja viņa viņam uz pleca paraudātu par savu zudušo mīlestību….Varbūt viņš spētu viņu mierināt? Katrā ziņā tas būtu mazs gandarījums par viņas salauzto sirdi.