Pa ceļam (Klondaika)

Viņa sēdēja uz koka, kas pārkritis pār mazu, seklu upīti. Kājas nesniedzās līdz ūdenim, kā viņa to gribētu, bet sēdēt uz saulē sasilušā vecā koka stumbra vienalga bija ērti. Ūdens viņai priekšā mirguļoja, tajā spēlējās sauleszaķi, piedzirkstot apkārtni un liekot domām aizmaldīties. Bija labi tur tā sēdēt. Vienai. Un klausīties apkārtējā meža skaņās, zāles čukstos vieglajā vējiņā, putnu dziesmās, koku lapu tik tikko dzirdamā kustībā, ūdens mierinošajās čalās. Apņēmīgi zumēdama, garām aiztraucās spāre. Uz kailā pleca nolaidās ods. Kā sapņos viņa to maigi nopūta un, viegli smaidot, noskatījās kā tas apjucis aizlido. Oda vietā nez no kurienes uzradās mārīte, tā uzsāka ceļojumu pa viņas roku. Mazā kukaiņa kājeles kutināja, bet viņa cietās un, gandrīz neelpodama, skatījās uz mazo kukaini. Viņa mēģināja atcerēties bērnībā skaitīto pantiņu par mārīti, bet tas nekādi nedevās rokās…”Biz biz mārīte, …..”. Skatiens sekoja mazajam sarkanajam vabulim uz rādītājpirksta galu. Nonācis tur, tas pacēla savus spārnus, skaisti nozumēja uz atvadām un aizlaidās. Viņa nopūtās, pacēla savu degunu mākoņos, ieelpoja mirkli un tad veikli apāva “krokšus”, neļaujot tiem aizpeldēt lejup pa straumi. Tur, mazliet tālāk jau bija nojaušams nākamais portāls.