Ods

Sakodusi zobus un uzvilkusi segu pāri galvai, viņa klausījās. Tas sīkais kretīns kaut kur bija. Jau stundu viņa nespēja aizmigt. Sīkšana atskanēja te vienā, te otrā pusē, brīžam tā it kā pieklusa. Tad viņa sapurināja galvu, ja nu mazais preteklis izdomājis nosēsties viņas matos. Nejaukā sīkšana atsākās ar jaunu entuziasmu, tagad turpat, viņas degungalā. Viņa burtiski juta, kā mazās kājeles taustās, lai piezemētos tieši uz viņas deguna. Plaukš! Viņa tumsā uz labu laimi iegāza ar plaukstu tieši pa sīcēju. Au! Loģiski, ka trāpīja sev. Pa degunu. Sīks upuris, liela labuma vārdā. Cerīgi ieklausījās. Jā, sīkšana bija apklususi. Iekārtojusies ērtāk, viņa laidās miegā. Kad gar acīm jau sāka slīdēt pirmie rožainie sapņi, atkal atskanēja nolādētā sīkšana. Apskaitusies viņa ieslēdza naktslampiņu, pierausās gultā sēdus un apmiglotām acīm centās saskatīt to maitasgabalu. Tas nekādi neizdevās, jo lampa apgaismoja vien mazu daļu telpas, bet līst ārā no siltās segapakšas nekādi negribējās. Viņa bija gatava to sīko asinssūcēju gabalos saraut. Ja viņa viņam tagad tiktu klāt! Viņa viņam pa vienai vien izrautu katru nolādēto kājeli, pa vienam izplēstu tizlos spārneļus un to asinskāro snuķi vispār šim pašam pēcpusē iebāztu. Viņa burtiski juta sevī mostamies slepkavu . Ieklausījās vēlreiz. Klusums. Viegli kustējās aizkari pie atvērtā loga. Klusums. Labi. Viņa atkal palīda zem segas, dupsi iekārtoja mīļajā izgulētajā matrača bedrītē un atvieglota nopūtās. Miegucis bija klāt…

Rīts atausa saulains. Un ar niezošu degunu. Viegli miegaino acu fokusā pamazām uz sienas parādījās garšīgi pierijies ods. “Tās tapetes būs grūti nomazgāt”, viņa vēl paspēja nodomāt.