Nekad vairs jeb makšķernieka sievas monologs
Nē, nē, nē! Makšķerēt mani neviens vairs nepiedabūs. Nekad. Nemūžam. Jā, jā, zinu, ka vēl pirms pāris nedēļām pati vīru lūdzos, lai paņem mani līdzi savā draugu-makšķernieku plezīrā. Jā, pēc pāris skandāliem un nedēļas bez seksa izdevās viņu pierunāt, bet ko tas no manis ir prasījis….Nekad vairs! Nemūžam tur nebraukšu! Nu kurš mani aiz mēles raustīja un kurš man lika vispār uz turieni rauties? Stulbā druška ar savām runām par to, ka ne jau zivis mans vīrs un viņa draugi tur ķerot!
Pati lai uz savu Jāni paskatās, viņš uz makšķerēšanu nebrauc, toties tas viņa „āķis” nekad tukšs nestāv, vienmēr kāda „zivtiņa” uzķeras, kamēr Signe savā salonā masējas un solārijā cepinās.
Es to makšķerēšanu vispār nesaprotu. Tikko vīrs piekrita mani līdzi tajā braucienā paņemt, tā sākās lekcijas– vai es zinot, ka makšķerēšana esot nopietna lieta, ka tai esot jāgatavojas, jo zivis jau uz plika āķa neķeroties. Vai tad tas āķis ir pliks, es šim jautāju, tur tak kaut kādi spīguļi vēl ir klāt! Nē, viņš saka, vēl tārpus vajagot un grūbas esot jāizvāra. Jā, tūliņ! Es viņam tārpus gādāšu un zivīm ēst vārīšu! Bet taču pierunāja mani tos tārpus ķert – man, lūk, esot liekie nagi, ar tiem esot viegli tos kustoņus no zemes ārā dabūt, un reakcija man arī esot laba, un bla, bla, bla…..Nu pierunāja…..Tikai nezinu gan, ko tie mūsu kaimiņi par mani padomāja, kad es tumsā ar lietussargu un lukturīti pa pagalmu rāpoju. Kāpēc tumsā? Jo tie esot naktstārpi, un jāķerot tikai tumsā. Kādēļ ar lukturīti? Tādēļ, ka es taču viņus tumsā neredzu! Kādēļ ar lietussargu? Jo lija lietus!…Eh, nav pat, ko runāt. …Un mana nabaga sapostītā auss un sadurtie pirksti? Es taču nezināju, ka tas āķis tik ass izrādīsies, izskatījās uz mata tāds kā maniem auskariem. Un tas vizulis ar tām krāsainajām spalviņām uz mata kā druškas jaunie auskari, – es taču arī gribēju paskatīties, kā man piestāvētu. Druškai jau nu prasīt neiešu, bet piemērīt gribējās….Kad ieliku ausī vēl nekas bija, bet, kā izrādās, ārā tik viegli vis nevar to štruntu izdabūt… Tā nu mani pie spoguļa tādu – ar asiņojošu ausi un pirkstiem- ieraudzīja vīrs un viņa draugi. Nesaprotu tikai, kādēļ vīra draugi tik žēliem skatieniem uz manu vīru skatījās, ja žēlot vajadzēja mani….
Par to pašu makšķerēšanu vispār nerunāsim…Slepkavas tādi! Zivju spīdzinātāji! Man ordeni par dabas glābšanu piešķirt vajadzēja, nevis izlamāt, kad es tās nabaga noķertās zivtiņas atpakaļ ezerā salaidu….Un laivu es ne jau tīšām apgāzu, gribēju tikai piecelties un svārciņus sakārtot… Un vispār, nekādā makšķerēšanā es vairs nebraukšu! Lai pat nelūdzas!
