Kuram gan negadās

Nevienam nav noslēpums, ka rozā – tā ir mazu meiteņu, Bārbiju, Hello Kitty un blondīņu krāsa. Savu jaunāko puiku, piemēram, es nekad neesmu varējusi piespiest uzvilkt mugurā apģērbu (pat zeķes), ja kaut kur būs manāma rozā krāsa, pat niecīgos daudzumos.
Arī man viss iepriekšminētais likās loģisks un saprotams, jo, gribam to vai nē, bet kaut kāda patiesība jau tajā visā ir. Es, nebūdama ne maza meitene, ne Bārbija, un būdama tikai pa pusei blonda (šķipsnas taču neskaitās, vai ne?) no rozā krāsas veiksmīgi visu laiku esmu turējusies pa gabalu.
Pirmais rozā cunami mani sagaidīja pirms cik tur tiem gadiem, kad, atnākot strādāt jaunajā darbā, man ierādīja kabinetu ar….. rozā tapetēm (līdz pašiem griestiem!) un tumši sarkaniem aizkariem. Iepriekšējā darbiniece bija pacentusies. Bet nu labi, kuram gan negadās….Pamazām nācās pierast, jo manas iestādes budžets ir tāds, kāds tas ir un jaunu remontu uztaisīt un jaunus aizkarus nopirkt nav lēts prieks. Punktu maniem sapņiem par sienu pārkrāsošanu pielika vadītāja, kas laipni manam kabinetam piešķīra vēl arī plānos aizkarus…..rozā krāsā.
Jau atguvusies pēc pārdzīvotā un pie rozā sienām un rozā aizkariem pieradusi, par šo krāsu biju pat aizmirsusi. Bet tad kādu rītu manā kabinetā iepeld viena kolēģīte. Uzmetu acis viņas jautrajam „Labrīt!” un ieraugu, ka viņai mugurā ir …… rozā džemperītis. Nu neko, – dīvaini, protams, no viņas, kas parasti valkā tumšas drēbes, bet – kuram gan negadās….Tā nu omulīgi pļāpājam par to, ka viņai šodien gribējies kaut ko košāku uzvilkt un tā tālāk, un tā joprojām, kad kabinetā galvu pabāž maigi rozā turbāns, kura īpašniece ir vēl viena mana kolēģīte, kura, par spīti cīņai ar vēzi, ir saglabājusi fantastisku humora izjūtu. Vārds pa vārdam par skaisto rītu un to, cik forši būtu kafiju kopā padzert un tad „Rozā turbāns” tā cītīgāk paskatās uz manu pirmo kolēģīti un saka : „Klau, bet mēs tak šodien esam kā tādas vecās Bārbijas – visas rozā!”. Tad viņas abas lēnām pagriežas manā virzienā, samiedz acis, un es pilnīgi jūtu, kā viņas noskenē mani no galvas līdz kājām, meklējot kaut niecīgāko rozā krāsas pleķīti manā apģērbā. Nē, man nekā rozā nav, un viņas ir vīlušās totāli un galīgi…
Vēl man ir viena jauka draudzene , ar kuru iepazināmies grāmatvežu kursos pirms ilgāka laika un ar kuru gadu gaitā ir izveidojušās sirsnīgas attiecības – laiku pa laikam sazvanāmies, šad tad tiekamies, kopā uz teātri aizejam vai pasēžam kādā krodziņā pie kafijas tases. Lai arī draudzene ir blondīne (nepadomājiet neko TĀDU!), viņa ir apveltīta ar lielisku gaumes izjūtu attiecībā uz apģērbu. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņas nevērīgo, bet stilīgo ģērbšanās veidu un viņas apģērba krāsas salikumus. Piedevām visam, viņa vēl ada uz pasūtījuma un, ja vajag, arī šo to prot uzšūt, notamborēt, sacakot, apcakot utt. Vārdu sakot – grēks būtu neizmantot viņas padomu, izvēloties apģērbu. Tā kā reizumis dodamies kopīgos sirojumos pa Tallinas/Čaka/Barona ielas mazajām humpalu bodītēm, viņa ir lieliska padomdevēja brīžos, kad jāizšķiras – pirkt kaut ko noskatītu vai nē. Jāsaka, ka nekāda maigā būtne mana draudzene nav, raksturs viņai šerps un teiks viņa mierīgi visu, ko domā, pat acis nepamirkšķinot. Viņai nekad nebūs problēmu pateikt „Šajā tu izskaties pēc pārēdušās teles” vai „ Ar šo topiņu tu izskaties bāla kā tikko apvēmusies”. Un labi, ka draudzene ir tik atklāta, jo esmu ievērojusi, ka man pašai ir tieksme izvēlēties apģērbu krāsā, kas man patīk, bet, diemžēl, nepiestāv. Pašā sākumā, tikko iepazināmies, mana draudzene mani bija nomocījusi ar pārmetumiem ”Kad tu beidzot sāksi normāli ģērbties? Tā kā tāda melna vārna! Tu zini, ka bez melnās ir vēl dažas krāsas? Es nesaprotu, kāpēc tu staigā tikai melnā? Tev kāds ir nomiris? Tev taču vajag kaut ko gaišu, tu tikai paskaties uz sevi!..” un tā tālāk, un tā joprojām. Jāsaka, ka ar draudzenes parādīšanos manā dzīvē, sākās mana krāsainā ēra. Tiešām sāku eksperimentēt ar krāsaināku apģērbu, kolēģi sāka izteikt komplimentus un arī pati sajutos gaišāka.
Tad nu lūk, kārtējā sirojumā pa vietējām humpalām iegājām kādā no tiem mazajiem ūķīšiem, kur apģērba kalni mijas ar pārkrautiem pakaramajiem, bet pircējiem pat lāgā nav kur apgriezties. Esam pamanījušas, ka šajos mazajos, lētajos seconhand veikaliņos pārsvarā ir tikai kaut kas dikti noplucis un nesvaigs, bet pa reizei tomēr var no lupatu kaudzes izrakt īstas pērles. Tad nu es šķirstu uz pakaramajiem uzkārtos vīriešu džemperus un prātoju, vai kādu nenopirkt vīram priekš darba, kad draudzene pie blakus pakaramajiem man saka „Paskaties, šitas mētelītis ir tieši priekš tevis!” . Turpinu rakņāties pa džemperiem un tikai pametu skatu pāri plecam, un nesaprotu, ko tā draudzene tur cepas. „Nu panāc taču šurp! paskaties, kādu smuku mētelīti es tev atradu!”. Sakožu zobus un eju pie draudzenes, jo zinu, ka viņa neatstāsies, kamēr nebūs mani pie sevis atvilkusi un visu parādījusi. „Re, paskaties, cik smuks mētelītis”- viņa staro un skatās uz mani. Es uzmetu acis pakaramajam, ko viņa tur rokās. Nevar būt! Paskatos vēlreiz uz draudzeni – vai tiešām viņa saspiedusi galvu? „Šitais te??? Tu ŠITO gribi man???” es viņai čukstus neticīgi prasu. Nespēju noticēt savām acīm – uz pakaramā karājas kaut kas liels un rozā. ROZĀ!!!„Tu gribi, lai es šito velku mugurā? Tas taču ir rozā!!!”- es jau esmu panikā. Mana draudzene tik staro tālāk „Nu nav viņš nekāds tīri rozā, paskaties, kāda smuka krāsa, kā tev pie sejas piestāv, tu uzreiz smukāka izskaties. Nu? Ko tu gaidi? Velc mugurā!”. Esot pa pusei šoka stāvoklī, velku mugurā rozā (ROZĀ!!!) mēteli un skatos spogulī. Baisi. Visa rozā. Sasparojos un mēģinu draudzenei pretoties „Nē, nē, paskaties tas ir rozā!” – „Nu un kas, ka rozā? Tas nemaz nav TIK rozā, tas ir mēļi rozā” viņa turpina starot. „Bet paskaties, tas ir par platu”, es rādu uz mēteļa sāniem, kas, kā izskatās, iepriekš bijuši mierā ar stipri apaļīgāku saimnieci kā es. „Nu un, ka pa platu? To tak var pielabot”, viņa ir optimisma kalngals. „Nē, paskaties, piedurknes ir par garu, es izskatos pēc bomzes”, es cerīgi bilstu. „Nu un, ka par garu? Es taču varu atšūt tos galus un arī sānus es ieņemšu, pat neko neredzēs. Bet tu paskaties, cik tev laba sejas krāsa uzreiz izskatās. Un materiāls arī mētelim labs, un skaties, cik viņš viegls un labi krīt”. Pilnai laimei mums vēl pievienojas bodītes pārdevēja, kas burtiski atkārto draudzenes sacīto un cildina mētelīša nopelnus mana izskata uzlabošanā. Viss, protams, beidzās ar to, ka mētelis tika iegādāts un, pēc individuālas pielaikošanas draudzenes dzīvoklī, atdots draudzenes rīcībā mazai pāršūšanai.
Šobrīd mans rozā mētelītis man jau ir iepaticies un kļuvis mīļš. Tas tiešām nav nemaz TIK rozā.. Un, galu galā – kuram gan negadās…