Kretīns

Ar viņu nekad neko nevar zināt. Kā ar bitēm? Nē, tas ir trakāk. Daudz briesmīgāk. Reiz viņš apvainojās. Par to, ka apsveicu viņu dzimšanas dienā….divas ar pusi stundas jeb, būšu precīzāka, 2 stundas un 28 minūtes ātrāk par paredzēto datumu. Neesot ētiski, ziniet. Un tad apvainojos es. Uzmetu lūpu. Gribēju kā labāk, bet sanāca, jā – kā vienmēr. Izdomāju, ka klusēšu, lai iet skriet. Tiešā tekstā jau nesūtīju gan, jo nebūtu …hmmm…ētiski? Sagatavojos uz ilgu klusēšanu. Domāju, viss, nerakstīšu! Jā, kā tad! No rīta pusmiegā dzirdu ieskanamies divas ziņas. Turpinājums aizvakardienas (!!!) sarunai. It kā nekādas lūpas uzmešana nebūtu bijis. Nezināju, smieties vai raudāt. Izdomāju, ka padomāšu….

Vai tev ir gadījies satikt personu, kas ir pilnīgi un galīgi nesaprotama? Nu, lūk, viņš ir tieši tāds. Es varu reizēm rakstīt un rakstīt, provocējot uz sarunu, izdomāt viltīgus jautājumus, varu stāvēt uz galvas, mest kūleņus, un – nekā. Klusums. Ne sīkas replikas, vispār nekā. Bet lasa, kretīns. Un klusē. Un tad, kad jau vairs neloloju nekādas ilūzijas par to, ka viņš varētu uzrakstīt, vinepiemērotākajā brīdī ienāk ziņa. Tēma – pērnā, jau sen aizmirstā vai vispār ne par tēmu. |Arī manus jautājumus, uz kuriem atbildēt, viņš izvēlas kaut kādā dīvainā veidā. Ja uz kādu tiek atbildēts, tad gribas sajūsmā bļaut kā hokeja līdzjutējam tribīnēs pēc iesistiem vārtiem. Šad tad es viņam izdomāju kādu iesauku, atbilstoši viņa tā brīža ampluā – Misters Ignors, Klusētājs, Kretīns, Skrējējs, Runīgais (ha!), Mr. Perfekcionists, Misters Apdauzītais (tad viņam bija trauma). Kāpēc es viņam rakstu, jūs jautāsiet? Tāpēc, ka viņš ir tik garlaicīgs, ka man to gribas pārbaudīt vēlreiz un vēlreiz. Un ieradums. Mīļš ieradums.