Kā teiksi, Kretīn

tu teici: “nekas jau nemainās”
jā, viss aizvien vēl pa vecam –
joprojām ik dienu parastajā
es uztaustu neparasto,
skatos dziļāk par atspulgu ūdenī
un turpinu maldīties,
sevī un citos
meklējot nesaprasto.
vēl arvien man patīk
palaist matus pa vējam
un ļauties
mirkļa neprātam iečukstēt ausī
sapni par pavasari.
joprojām es atceros –
asaras neredz vasaras lietū un,
brienot pa upi,
var izpētīt savus krastus.
simts mazās pieļautās kļūdas var pārvērst
vienā lielā un neparastā.
un vēl tagad zinu
pavisam droši –
katrā peļķē var saskatīt
debesis košas.