Kā es medicīnisko grāmatiņu kārtoju
Augusts ir tas mēnesis gadā, kad man kārtējo reizi jāatjauno ieraksti medicīniskajā grāmatiņā. Strādāju Rīgas domes pakļautības iestādē, tādēļ sanitāro grāmatiņu kārtoju bez maksas darba vietas norādītajā medicīnas iestādē, ar kuru ir noslēgts līgums. Viss jau būtu skaisti un labi, ja vien… Nu ja, un te arī stāsts sākas.
No iestādes medmāsiņas dabūju savu medicīnisko grāmatiņu un lapiņu ar sīkām norādēm, kurā iestādē varu pārbaudes veikt un uz kuriem telefona numuriem jāzvana, lai pieteiktos. Pazvanu, piesakos. Kā par brīnumu, tieku pierakstīta nākamajā darba dienā uz pulksten 14.30. Rūpīgi izpētu medicīnas iestādes – 1.slimnīcas – atrašanās vietu, izplānoju sabiedrisko transportu, ar kuru tur nokļūt. Jūtos mierīga, nosvērta un sagatavojusies.
Bruņinieku ielā 5 nokļūstu pusstundu pirms nozīmētā laika, sākumā mazliet pamaldos, lai atrastu, kur tad īsti ir ieeja, jo pie durvīm rakstīts nav nekas, paeju garām vārtu rūmei, kurai priekšā paceļama barjera, bet nav nekādu uzrakstu, tādēļ apmulstu – drīkstu pa turieni iet iekšā vai tomēr nē? Ieraugu iznākam no turienes meiteni un metu kaunu pie malas, jautāju, kur te 1.slimnīcas reģistratūra. Meitene pieved mani pie tām pašām durvīm bez uzraksta, un es laimīgi tieku iekšā. Jā, priekšā reģistratūras lodziņi. Eju un jautāju, kur es to savu sanitāro grāmatiņu pēc līguma varu nokārtot. Mani nosūta uz 205.kabinetu stāvu augstāk. Uzkāpju, atrodu 205.kabinetu. Pie kabineta sēž onka gados un tur rokās sanitāro grāmatiņu. Atkal metu kaunu pie malas un jautāju, vai viņš arī grāmatiņu kārto. „Jā”, saka onka, ”tikai jūs ejiet uz 22.korpusu, citādi nekas nesanāks, es jau no rīta šitā izmaldījos”. Skatos uz viņu lielām acīm un saku, ka mani apakšā reģistratūrā nosūtīja uz 205.kabinetu. „Jā, jā”, viņš saka, „mani arī no rīta te nosūtīja, bet nepareizi. Pajautājiet tepat, šī stāva reģistratūrā”. Eju un jautāju. Jā! Man esot jāiet uz 22.korpusu, tur esot tagad tās līgumu grāmatiņas jākārto. Prasu reģistratūras darbiniecēm, kādēļ lejas reģistratūrā mani uz 205.kabinetu sūta, ja jāiet uz 22.korpusu? – Nu jā, laikam lejas meitenes vēl nezinot to jauno kārību, viņas pazvanīšot un pateikšot viņām.
Nesos meklēt 22.korpusu. Norādes uz celiņiem ir, vismaz virzienu var nojaust. Pa gabalu jau spīd lielie cipari uz 22.korpusa. Ieraugu galvenās durvis un eju klāt. Nekā! Durvis ciet, bet pie tām skumīgi plivinās tukša plēvīte. Eju atpakaļ uz ēkas galu, kur redzēju kāpnes uz augšu. Nē, te arī iekšā netieku, bet nu jau ir plēvīte ar uzrakstu „Ieeja atrodas otrā pusē”. Tā nu apeju ēkai pavisam apkārt un beidzot no otra gala tieku iekšā.
Meitene reģistratūrā laipni aizpilda vajadzīgās veidlapas, iedod man mazu lapiņu ar poliklīnikas korpusu shēmu un izstāsta, ka tagad man jāiet uz 2.korpusu, uz rentgenu, pēc tam ar rezultātu jānāk atpakaļ. Rentgens esot 2.korpusā, lai ejot pa viņas uzvilktajām norādēm shēmā un tur būšot baltas durvis, pa tām ieejot arī būšot pretī rentgena kabinets. Eju meklēt 2.korpusu. Grozu iedoto shēmu tā un šitā, bet gudrāka netopu. It kā neesmu topogrāfiskā idiote, bet pēkšņi tāda sajūtos. Nu kaut kādas orientēšanās sacensības, ne medicīniskās grāmatiņas kārtošana. Lai vai kā, tomēr atrodu 2.korpusu. Apeju apkārt. Baltu durvju nav. Izvēlos kādas no daudzajām 2.korpusa tumši brūnajām durvīm un eju iekšā. Ō, pretī ir uzraksti ar norādēm, tajā skaitā arī uz rentgena kabinetu. Eju, atrodu, dodos iekšā. Viena maza telpa ar krēsliem, tālāk vēl viena neliela telpa ar pāris krēsliem, tālāk dīvainas bīdāmas durvis, virs kurām spīd zaļa lampiņa, bet aiz durvīm dzirdu vairāku cilvēku balsis, pie sienas milzīga zaļa poga un liels uzraksts ”Nospiest pie zaļās gaismas, lai attaisītu durvis”. Kādu brīdi prātoju, ko darīt – spiest to pogu, vai nespiest? Tā kā apkārt nevienas dzīvas dvēseles nav, kam pavaicāt, lieku visas cerības uz tām balsīm aiz dīvainajām durvīm. Saņemos un spiežu zaļo pogu. Durvis klusu un lēnu atveras un manī skatās 3 pārsteigti personāži, laikam jau darbinieki. Es izstāstu, ka meklēju rentgena kabinetu, lai bla-bla-bla, utt. Jā, šis esot rentgena kabinets, bet neesot īstais, īstais laikam esot ēkas otrā pusē, lai tik ejot ap gaiteni apkārt. Nu eju. Gaiteņi gari, paeju garām vēl kaut kādai reģistratūrai, aiz kuras atkal garš un tukšs gaitenis. Eju atpakaļ uz reģistratūru un jautāju tur. Meitene man atbild, ka lai ejot uz TO pusi, tur esot. Saku meitenei, ka es jau no TĀS puses nāku, ka tur tā un šitā, bet teica, ka tas neesot tas kabinets. Ak, jā, lai tad ejot uz otru pusi, tur laikam būšot īstais. Eju. Beidzot atrodu, dodos iekšā, bet tur priekšā uz mani ieinteresēti blenž apmēram padsmit ļaužu. Pagalam apmulsusi aplaižu skatienu apkārt un burtoju uzrakstus pie durvīm ar cerību, ka varbūt daļa klātesošo vienkārši uz citu kabinetu pieņemšanu gaida. Ha! Nē – uzminiet, uz kuru kabinetu viņi gaida? Precīzi – uz rentgenu? Kā man šodien „veicas”! Saskaitu – esmu precīzi 16.persona, kura kāro nokļūt rentgena staru apskāvienos. Vienīgais mazais prieciņš, ka visi ir tik pat un vēl vairāk izbesīti, kā es. Un ik pēc dažām minūtēm mums piebiedrojas vēl kāds apmulsis un ļaušu skaita apstulbināts biedrītis. Rinda iet lēni. Spriedze telpā ir teju sagaršojama. Nožēloju, ka neesmu paņēmusi līdzi lasāmo grāmatu, tāpēc nekas cits neatliek, kā vērot apkārtējos. Lielākā daļa ir atnākuši, lai kārtotu obligātās veselības pārbaudes no darba, daļai, tāpat kā man, ir jānokārto medicīniskā grāmatiņa, vēl daļa ir ar parastajiem ārsta nosūtījumiem. Vienīgais, kas visus vieno ir milzu jautājums – Nu kāda mārrutka pēc jāpieraksta pacients uz konkrētu laiku, ja ir zināms, ka tāds pieraksts reāli nestrādā un tāpat visiem vienā kopējā rindā ir jāstāv? Kura amēba ir izdomājusi tik smalku pacientu apkalpošanu?
Lai vai kā, pēc precīzi 2 stundu nīkšanas piesmakušā (ārā ir +30) uzgaidāmajā telpā, pēc tam, kad manas kājas jau no karstuma un sēdēšanas ir sapampušas un esmu izbesīta līdz baltkvēlei, veiksmīgi dabūju savā grāmatiņā spiedogu, ka manas plaušas ir derīgas darbam. Dodos atpakaļ uz 22.korpusu. Turu īkšķi, lai tas ārsts, kuram jāiespiež pēdējais zīmodziņš manā medicīniskajā grāmatiņā, vēl būtu uz vietas un nebūtu jau beidzis darbu. Bet viss ir kārtībā, pie ārsta rindā ir viena vienīga meitene. Abas ātri apmaināmies iespaidiem un, kā izrādās, arī viņa ir maldījusies, meklējot korpusus un kabinetus. Kad meitene pēc pāris minūtēm iznāk no kabineta, viņa pačukst, ka ko tādu vēl nav redzējusi – ārsts viņai asinsspiedienu nav mērījis, bet lapā ierakstījis kaut kādu izdomātu. Tā kā kabineta durvis ir pavērtas, pieminētais dakteris laikam šo repliku dzirdēja, tādēļ man spiedienu pamērīt tomēr izdomāja. Tas esot paaugstināts. Jautāju viņam, kā viņš domā, kādam tad tam spiedienam jābūt, ja man jārikšo šādā karstumā no korpusa uz korpusu, meklējot īstos kabinetus un gaidot rindās divas stundas? Dakteris neatbild, vien nadzīgi ieraksta kaut ko lapā, ieliek zīmodziņu manā grāmatiņā un pasniedz to man, sakot, lai tomēr novēroju to spiedienu pie ģimenes ārsta.
Saņemu savu grāmatiņu un esmu laimīga, ka man vēl nav jāiet uz pārbaudi pie nervu ārsta, jo tur es testu neizturētu pēc šīs dienas.
