Es viņu gribu…

Es zinu, ka es viņu gribu. Jau sen. It kā jau nedrīkstu par viņu domāt, bet iekāre dara savu. Reizēm mēdzu klusībā fantazēt, kā būtu, ja būtu… Aplaizu lūpas, tās man siltas un miklas, un es gribu viņu ar tām. Sākumā es viņam pieskartos ar mēli, maigi nolaizītu viņu visā garumā, sajustu viņu tādu samtaini glāsmainu un gatavu man atdoties. Tad pasūkātu pašu galiņu, mīļi, bet stingri saņemot to ar lūpām, sagaršojot viņu. Ļautu viņa garšai pamazām atraisīties man uz mēles, izbaudītu viņu lēni un nesteidzīgi. Viņš kustu manā mutē, līdz pēdējai pilītei viņš būtu mans. Mans saldējums “Pols” ….