Divas

Mēs esam divas. Es un Viņa. Viņa ir citāda.
Viņa uzrodas pēkšņi, skatās manā pasaulē ar manām acīm, vēro mani un kaut ko domā, nogaida. Viņa necieš manu trauslumu, manu neizlēmību. “Tagad palaid mani,” viņa tad  saka, “Es arī gribu paspēlēties ar dzīvi”. Tas nav lūgums. Iebilst nav ļauts. “Re kā vajag!”, viņa mani pastumj nostāk. Un tad es ar Viņas acīm vēroju kā Viņas pirksti dejo pa klaviatūru, salasot burtus un virknējot vārdus, kā uz brīdi rotaļīgā pauzē sastingst Viņas rokas virs tastatūras, pēc brīža atkal atsākot rakstīšanu. Viņa apmierināti smaida par savu veikumu. Es klusēju. Manis gandrīz nav. Visu mani ir aizņēmusi Viņa. Mani viņa iekārto skaistā istabā ar mūžīgi zaļu pļavu un mežu aiz loga, pa kuru plūst dūmakaini saulaina gaisma, un es tikai skatos un skatos, un skatos, mirgojošajos sauleszaķos un krāsainajā ņirboņā aizmirsusi visu, arī Viņu. Man tā ir vieglāk. Bet viņa turpina spēlēties. Viņas vieglums ir biedējošs. Viņā ir kaut kas tumšs un vārdiem neuzrakstāms. Man reizēm no viņas ir bail. Viņa man nepalīdz dzīvot. Viņa man palīdz izdzīvot.
Mēs esam divas.