man tevis pietrūkst
es ilgojos
pēc tām stulbajām sarunām
par neko,
par kaut ko un par
riņķī un apkārt
kasīties, lekties,
tad apvainoties
un es skumstu
pēc tā alko, ko neizdzersim
pēc marihuānas, kuru nepīpēsim
pēc zāles, kuru netīsim kāsī
bet pļausim
katrs savā pasaules malā
varbūt
ja vien nenomirsim no covid
ja vien ķieģelis neuzkritīs
ja vien neaizmigsim pie stūres
ja vien ne sirds
vai varbūt alcheimers
nu kaut kā tā
man tevis pietrūkst

Maigos glāstos ietērpju
Tevi uz nakti
Sasedzu skūpstiem
Nolieku savu galvu
Uz tava pleca
Vai tu no rīta vēl būsi,
Mans sapni?
Aizveru acis un sajūtu
Tevi tik skaidri

Kā asaru savu
Uz vaiga
	

Pilnmēness logā 
Nervi pulsē kā uzvilktas stīgas –
Palaist vaļā vai saraut,
Palaist vaļā
Vai saraut
Sadauzīt stiklu un iegrābties lauskās
Lai sāp
Tieši kā dzīvē
Tieši kā izlekt
Pa atvērtu logu

WhatsApp klusē
Pēdējo reize redzēts
Kaut kad.

Tu mani varbūt,
Un es tevi, iespējams, arī
Kā lai zina, kad pāries tas – 
Varbūt jau rīt vai parīt
Stās un norims, varbūt,
Un tu, iespējams, arī.
Kā lai zina, cik ilgi vēl dziedās to dziesmu
Spuldzes pret nakti,
Un pret rītausmu arī.
Salnu laikā taureņi nelido.
Un laikam es arī
Tavas gaismas pievilināta
Akla pret visu un visiem.
It kā nebūtu darbu, ko darīt.

Rīta saulē piemiegtās acis –
Tavs skatiens kā viltīgam runcim,
Gaidot uz zvirbuli pagalma stūrī.
Tu mani vēro un domā
Savas šausmīgi nepiedienīgās domas.
Manas lūpas savelkas smaidā
Laiskā un koķetā, izaicinošā,
Un tad tavas bezkauņa rokas savanda manus matus.
Šitā man patīk, tu saki,
Tā tu izskaties mežonīga un mīļa.
Es smejos un ļoti bezatbildīgi
Nozogu tavu sirdi.
Un ko man ar to tagad darīt?

cik gan veikli tev izdevās
mani pieveikt
pavest un iekārdināt
plūmju ievārījumā iemērkt pirkstu (tavu vai manu?)
un pagaršot
tik bezkaunīgi un kāri
nolaizīt zapti no pirksta (tava vai mana?)

domas par vasaru
atkal saldas

vienmuļas dienas
rudens mitruma piesūcies viss
kursors meklētājā
un tāltālas debesis

spārni izmazgāti
un izlikti žāvēties gaida
kad atkal tuvas kļūs
debesis

tu teici: “nekas jau nemainās”
jā, viss aizvien vēl pa vecam –
joprojām ik dienu parastajā
es uztaustu neparasto,
skatos dziļāk par atspulgu ūdenī
un turpinu maldīties,
sevī un citos
meklējot nesaprasto.
vēl arvien man patīk
palaist matus pa vējam
un ļauties
mirkļa neprātam iečukstēt ausī
sapni par pavasari.
joprojām es atceros –
asaras neredz vasaras lietū un,
brienot pa upi,
var izpētīt savus krastus.
simts mazās pieļautās kļūdas var pārvērst
vienā lielā un neparastā.
un vēl tagad zinu
pavisam droši –
katrā peļķē var saskatīt
debesis košas.

mēs bijām tur, kur vēl būsim
atceries?
kas gan ir pāris simts gadu
ja vien  mēs atgriežamies
tur, kur vēl būsim

jūti?
smiltis pie savas ādas
un zvaigznes virs mums

stāsts vēl nav izstāstīts
gluži līdz galam

Hei, mīļā blandoņa Vendija,
ņem savu slotu un nāc,
dosimies šonakt iečekot
vecos dobumus, pakšus un bēniņus,
mūsu guvums būs sikspārņu nagi,
veci ragi un salauztas sirdis

Hei, dārgā klaidone Vendija,
ņemt taču slotu un nāc-
debesis šonakt būs tikai mūsu
stumsim mākoņus, krāsosim zvaigznes
zilas, zaļas un rozā…

Mākoņu svēdrās pret vakaru
Debesis sakūst sārtas
Egļu galotnēs iešalc un apklust
Dzērvju ilgpilnās tērgas

Peļķēs izbālē zilums un ieskanas
Rudās nokrāsas ēnās
Pirksti tavā kabatā siltumu meklē
Bet vasara piesedz pēdas.

Krāsu outlets un cīņa ar vēju
Par pēdējo vietu pie zara
Paņem pie sevis (mūžīgi mūžos) to kastani
Siltumu manu kas glabā.