Tarakānu brālība 1
Tarakāni nebija ar pliku dihlofosu ņemami. Viņiem bija savs štuks. Un kāds vēl! Efektīvākai un graujošākai eksistencei viņi bija izveidojuši savu pozīciju, opozīciju un ekspozīciju. Princips bija vienkāršs – tie, kuri nebija pozīcijā, bija opozīcijā, bet pārējie, atkritēji, ekspozīcijā. Pozīcijai…
Par spārniem un slotām
Mums katram sākumā tiek iedoti spārni. Bet ne katrs tos izmanto un ne katrs to iemācās – lidot. Reizēm spārnus kāds aplauž vai tie atmirst paši (bērni, ģimene, zudušas iespējas, nepiepildīti sapņi)… Un tad nākas samierināties ar slotu. Ne vienmēr…
sajuktie mati
Rīta saulē piemiegtās acis –
Tavs skatiens kā viltīgam runcim,
Gaidot uz zvirbuli pagalma stūrī.
Tu mani vēro un domā
Savas šausmīgi nepiedienīgās domas.
Manas lūpas savelkas smaidā
Laiskā un koķetā, izaicinošā,
Un tad tavas bezkauņa rokas savanda manus matus.
Šitā man patīk, tu saki,
Tā tu izskaties mežonīga un mīļa.
Es smejos un ļoti bezatbildīgi
Nozogu tavu sirdi.
Un ko man ar to tagad darīt?Klusētājs
Es ar viņu iepazinos pirms dažiem gadiem. Viņa kaut kur vienmēr bija tuvumā, bet nebijām viena otrai pievērsušas uzmanību, nebijām runājušas neko vairāk par garāmskrienošu „sveiki”. Un tad kaut kā sanāca apsēsties pie vīna glāzes un parunāties par dzīvi. Reizēm…
plūmju ievārījums
cik gan veikli tev izdevās
mani pieveikt
pavest un iekārdināt
plūmju ievārījumā iemērkt pirkstu (tavu vai manu?)
un pagaršot
tik bezkaunīgi un kāri
nolaizīt zapti no pirksta (tava vai mana?)
domas par vasaru
atkal saldastoruden
vienmuļas dienas
rudens mitruma piesūcies viss
kursors meklētājā
un tāltālas debesis
spārni izmazgāti
un izlikti žāvēties gaida
kad atkal tuvas kļūs
debesisKā teiksi, Kretīn
tu teici: “nekas jau nemainās”
jā, viss aizvien vēl pa vecam –
joprojām ik dienu parastajā
es uztaustu neparasto,
skatos dziļāk par atspulgu ūdenī
un turpinu maldīties,
sevī un citos
meklējot nesaprasto.
vēl arvien man patīk
palaist matus pa vējam
un ļauties
mirkļa neprātam iečukstēt ausī
sapni par pavasari.
joprojām es atceros –
asaras neredz vasaras lietū un,
brienot pa upi,
var izpētīt savus krastus.
simts mazās pieļautās kļūdas var pārvērst
vienā lielā un neparastā.
un vēl tagad zinu
pavisam droši –
katrā peļķē var saskatīt
debesis košas.Vēl ne līdz galam
mēs bijām tur, kur vēl būsim
atceries?
kas gan ir pāris simts gadu
ja vien mēs atgriežamies
tur, kur vēl būsim
jūti?
smiltis pie savas ādas
un zvaigznes virs mums
stāsts vēl nav izstāstīts
gluži līdz galamAicinājums
Hei, mīļā blandoņa Vendija,
ņem savu slotu un nāc,
dosimies šonakt iečekot
vecos dobumus, pakšus un bēniņus,
mūsu guvums būs sikspārņu nagi,
veci ragi un salauztas sirdis
Hei, dārgā klaidone Vendija,
ņemt taču slotu un nāc-
debesis šonakt būs tikai mūsu
stumsim mākoņus, krāsosim zvaigznes
zilas, zaļas un rozā…Lauķis
Pati nesaprotu kā, bet tas Lauķis mani vienkārši apbūra. Varbūt vainīga bija tā siltā roka, kurā viņš droši un veikli paņēma manus nobijušos aukstos pirkstus vai varbūt vainīgs bija tas nedaudz uzrautais lūpu kaktiņš. Ej nu tagad saproti, kā bija…
Kretīns
Ar viņu nekad neko nevar zināt. Kā ar bitēm? Nē, tas ir trakāk. Daudz briesmīgāk. Reiz viņš apvainojās. Par to, ka apsveicu viņu dzimšanas dienā….divas ar pusi stundas jeb, būšu precīzāka, 2 stundas un 28 minūtes ātrāk par paredzēto datumu.…
Viņa
Viņa bieži skatās mākoņos un meklē debesis. Bet debesu tur nav. Ir tikai mākoņi. Balti, izklaidīgi un mazliet izspūruši no rītiem vai mazliet sapņaini saguruši un apcerīgi ar zeltsaules maliņu vakaros. Pa dienu tie parasti sacenšas viens ar otru, ar…
