Atvaļinājums un pasaules gals

Sešos divdesmit nozvanīja modinātājs. Kā katru darbadienu. Normāli. Tiktāl. Tikai man ir atvaļinājums.Iet jau trešā nedēļa kā vaļojos. Kā var zināt, ka vaļojos? Nu tā, ka man ir slinkums. Jā, jā, arī modinātāju atslēgt ir slinkums. Tas nav īsti normāli, bet da labi, kas šajā pasaulē ir līdz galam normāls? Spogulī šorīt izlēmu neskatīties. Vienkārši vakar aizgāju gulēt ar slapjiem matiem. Atradu matu gumiju, saņēmu krēpes astē, lai netraucē redzēt, elpot un runāt. Lejot kafiju smuki apdauzītajā (vai apdauzīti smukajā?)krūzē, atcerējos, ka šodien taču solīts pasaules gals. Paskatījos pa logu dārzā un ieraudzīju. Nē, ne jau pasaules galu, bet nezāles. Dārzā. Man vispār dārzi divi, bet ja ir vienā, tad droši vien ir arī otrā tās nezāles. Es parasti pa lieliem godiem un retiem notikumiem cenšos dārzu izravēt, nu lai neaplīgo uz Jāņiem un tādā garā. Kaut kā acumirklīgi izlēmu, ka pasaules gals būs akurāt tāds notikums, ka vajadzētu to dārzu, nu vismaz vienu, līdz tam paspēt izravēt. Iesāku un nevarēju apstāties. Attapos pēc abiem izravētiem dārziem, novāktiem sīpoliem, ķiplokiem, pusdienām saraktiem kartupeļiem ar telefonu rokās, pārbaudot īsziņas. Nebija gaidītās. Toties ziņa WA galīgi negaidīta. WTF? Izlēmu neatbildēt. Nē, tomēr pēc brīža izlēmu atbildēt. Nē, neatbildēšu. Nē, tomēr atbildēju. Pieklājīgi un prātīgi. Jo ziņa, loģiski, bija mazliet nepieklājīgi neprātīga. Un tad panesās. Ierastais grābeklis. Bet šoreiz bija pa smuko, pat punu nedabūju. Vai nu piere norūdījusies vai grābeklis kļuvis jaukāks, vai abi. WA sarakste beidzās vēl straujāk nekā sākusies. Normāli. Tiktāl. Tiešām normāli. Šai sarakstei. Izlēmu atkal pievērsties pasaules galam. It kā. Tomēr nekas neliecināja par to, ka tāds nāk vai būs, vai kaut kur nojaušams. Normāli. Pasaules galam. Kārtējā vilšanās. Ehhh… Smagi nopūtusies sapratu, ka vakariņas tomēr taisīt nāksies…..