Atmiņas par 2019.gada purva nakti

Ir tādas dienas. Tās iesākas parasti, velkas kaut kādā garlaicīgā ikdienībā, kad kaut ko it kā knibinies, bet neko īsti negribas, nekas īsti nesanāk. Bija man tāda diena. Jau biju noskaņojusies dīkam un garlaicīgam vakaram ar nekā nedarīšanu netā un domāšanu par to, ka „ir tādas dienas”. Kad nekas un nekur nenotiek. Un tad kāds tur, augšā, izlemj mazliet par mani iesmiet un iemet mani purvā. Jā, purvā. Naktī. Tādu, kāda esmu iz mājas pēcpusdien izgājusi – brīvā vasaras kleitiņā, vien kājās draudzenes meitas botes. Meliorācijas grāvis dziļš, krasti stāvi, kūdras rāva mīksta, kājas stieg, slīd, rokas ķeras mīkstajā masā un mēģina sataustīt kādu sakni pie kuras pieķerties, gādīgas rokas, kas palīdz uzvilkties vai pāri tikt, iedrošinoša balss pie kādas staignākas vietas, vaivariņu smarža tik nereāli burvīga, pūce virs galvas debesīs, kāds sikspārnis aizplivinās turpat blakus, debesis vēlvakara zūdošā blāzmā, purvs tumšs un noslēpumains, vilinošs, un sajūta tik nereāli reāli sirreāla. Nākamajā rītā par iepriekšējo nakti atgādina vien rēta uz ceļgala un „purva kleita”, kas, vēl nemazgāta, smaržo pēc vaivariņiem.

Ir tādas dienas…

P.S. Paldies Skrējējam un Sauļukam. Šādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot.