Nejauši jautājumi par remontiem

Aiz loga vasara iesmeļ mazliet rudens dzestruma rītos un izklāj miglas palagus vakaros. Bet es sēžu un lieku kārtējo skaisto ielāpu savai sirdij. Saule un smiekli. Spoži zaķi peļķu atspīdumos lēkā uz nebēdu, un pa kādai lietus lāsei uz vaiga. Nē, nesāp. Kārtējais skaisti iediegtais kvadrātiņš, nu jau ir smuki, un kārtīgi – dzīpars pie dzīpara, vijīgās rindiņās, krustām un šķērsām. Esmu iemācījusies pacietību un Galveno Neizbēgamības Likumu. Un es te tā domāju – kādas sirdis ir citiem? Jo viņas ir tik trauslas un grūti noturamas – te vēl turi rokās un priecājies, cik skaista, bet tad – jau plaisa vai robs. Kā citi tās salabo? Sašuj, lāpa vai salīmē? Varbūt kāds satin ar līmlenti vai salipina ar košļeni. Sanaglo? Varbūt ieliek kastītē, bet to aizslēdz. Vai noliek plauktā, drošā vietā, kur neviens netiek klāt, arī pats.

Nē, nevainojiet mani. Pie visa vainīgs ir ķiršu alus. Un mazliet pilnmēness.