sajuktie mati

Rīta saulē piemiegtās acis –
Tavs skatiens kā viltīgam runcim,
Gaidot uz zvirbuli pagalma stūrī.
Tu mani vēro un domā
Savas šausmīgi nepiedienīgās domas.
Manas lūpas savelkas smaidā
Laiskā un koķetā, izaicinošā,
Un tad tavas bezkauņa rokas savanda manus matus.
Šitā man patīk, tu saki,
Tā tu izskaties mežonīga un mīļa.
Es smejos un ļoti bezatbildīgi
Nozogu tavu sirdi.
Un ko man ar to tagad darīt?