Klusētājs

Es ar viņu iepazinos pirms dažiem gadiem. Viņa kaut kur vienmēr bija tuvumā, bet nebijām viena otrai pievērsušas uzmanību, nebijām runājušas neko vairāk par garāmskrienošu „sveiki”. Un tad kaut kā sanāca apsēsties pie vīna glāzes un parunāties par dzīvi. Reizēm devāmies kopīgās pastaigās. Kādā no tām viņa man pastāstīja, ka raksta kādam vīrietim. Viņa viņu sauca par Klusētāju. Jautāju, kāpēc tāda iesauka. Viņš klusē, neraksta, viņa atbildēja. Reizēm raksta, viņa piebilda, un tad mēs strīdamies, es dusmojos, viņš saskaišas un atkal klusē. Kāpēc tu viņam raksti, es jautāju viņai, kam tev to vajag, ja reiz nepārstājat strīdēties. Es viņu nesaprotu, viņa man atbild, tāpēc turpinu rakstīt. Lai saprastu.  

Kādu laiku nebijām tikušās, ikdienas rutīna, darbi, pienākumi, skriešanas un visādas savas lietas. Bet tad kādu dienu atradām laiku kopīgai pastaigai, runājām par šo un to, un es pajautāju, kā viņai klājas ar Klusētāju. Viņš neraksta, viņa teica, viņš mani ir nobloķējis un vairs nerakstīs. Kāpēc tu domā, ka viņš nerakstīs, es viņai jautāju, nekad jau nevari zināt, ko otrs cilvēks darīs vai nedarīs. Es zinu, viņa teica, es viņu beidzot sapratu. Bet es turpinu viņam rakstīt, viņa piebilda. Tas ir stulbi un bezjēdzīgi, un kam tev to vajag, es nesaprašanā skatījos uz viņu. Zini, viņa atbildēja, pat ja viņš neraksta, pat ja viņa nav un pat ja viņa nekad nav bijis, es turpināšu viņam rakstīt. Lai saprastu. Lai saprastu sevi, viņa piebilda.