Lauķis

Pati nesaprotu kā, bet tas Lauķis mani vienkārši apbūra. Varbūt vainīga bija tā siltā roka, kurā viņš droši un veikli paņēma manus nobijušos aukstos pirkstus vai varbūt vainīgs bija tas nedaudz uzrautais lūpu kaktiņš. Ej nu tagad saproti, kā bija patiesībā un vai tās patiesības vispār tur kaut kur bija.

Sākumā vienkārši noveicās, – solītā lietus vietā Brīvdabas muzejā uz sūnainajiem salmu jumtiem rotaļājās pa kādam saulesstaram un vieglajā vējiņā man vaigu kutināja pašas matu sprogas. Jā, un vēl tā siltā roka, kas nelaida vaļā manu. Man vairs nebija auksti, drīzāk karsti, tāpēc Juglas ezera ūdens likās gluži vilinošs peldei. Nē, šoreiz jau iztika bez tās, jo līdzi nebija dvieļa. Savā ziņā skāde, jo ūdens izskatījās patiešām slapjš. Tieši tāds, kāds man patīk.

Nu, un tā meduskūka, sataisīta kā rulete ar aprikožu pildījumu. Kad Lauķis viņu grieza, maigi gremdējot nazi kūkas pūkaindrumstalīgajā mīkstumā un sadalot to skaistās šķēlītēs, es novērsos un devos uz istabu. Man patīk, ka veči ņemas pa virtuvi, tajā visā ir sava romantika. Lielais baltais šķīvis jau bija nolikts uz virtuves galda, uz tā gara acīm iztēlojos gardo kūkas gabaliņu, kas saldi kūst mutē. Atlaidos dīvānā, laiski vērojot TV ekrānu un kaut kādā bezjēgā spaidot TV pulti. Nu ko var ar to kūku tā kavēties? Ā, un tur jau viņš nāca! Bet es neticībā skatījos uz šķīvi viņa rokās. „Še, man te drusku nesanāca tik smuki kā cerēts, bet gan jau būs ēdama”. Es mazliet par daudz apjukusi blenzu uz to brūnbaltraibo čupiņu baltajā un ļoti lielajā šķīvī. Čupiņā iespraustas, stalti greznojās divas mazās deserta karotītes. „Tā mēs laukos spraužam dakšas mēslos”, priecīgi iekomentēja Lauķis. Labi, ka pirms brīža biju pačurājusi. Bet meduskūka tiešām bija garšīga. Slaukot smieklu asaras, abi ķeksējām to kūkas čupiņu katrs no savas puses. Pēdējo kumosu viņš vēlīgi ievirzīja manā mutē. „Gribēsi kaut ko uzdzert?”, Lauķis priecīgi jautāja, pasniedzot man glāzi, kurā vīdēja kaut kāds aizdomīgs, pēc kustības spriežot, drusku recekļains šķidrums ar tādiem kā punktiņiem iekšā. „Tas ir ar Aloe Vera gabaliņiem un kaut kādām sēkliņām, pamēģini!”. Aizdomīgi raudzījos šķidrumā, drusku paskalināju glāzi, vērojot kā tajā lēni un receklīgi sakustas arī tās melnās „actiņas”. Izlēmu tomēr pagaršot. Uzmanīgi iesūcu mutē pirmo malciņu. Tāds drusku saldskābi maigs šķidrums ar kaut ko kurkuļainu iekšā, bet nebija nemaz tik slikts, tīri garšīgs. Nokrustīju par Kurkuļdzērienu.

Kad meduskūkas čupiņa un kurkuļdzēriens bija piebeigti, abi apmierināti, pilniem punčiem laiski atlaidāmies ērtāk dīvānā un runājāmies par visu un neko. Ziniet, ir tādas sarunas – a es tā, bet man sanāca šitā, jā, man arī bija tāds gadījums, nu un tādā garā. Līdz Lauķis ieminējās par tetovēšanu. Viņam esot sapnis uztaisīt sev tetovējumu. Savā gudrajā prātā izspļāvu ideju, ka laikam tarakānus taisās sev uztetovēt. Nē, viņš esot domājis par tetovējumu ar skudriņām. Nu tās būšot skudriņas, kas kaut kur rindiņā dodas. Jautāju, kur tad viņas dosies. Nu, Lauķis saka, tās skudriņas būšot uztetovētas tā, ka nebūšot tā uzreiz skaidrs, kur viņas dodas – uz pūzni vai prom no pūžņa. Pajautāju, kurā vietā tad būs tas „pūznis”, bet viņš nevērīgi uzsit pa savu pēcpusi. Vārdu sakot, pēc šī biju savaldzināta pilnīgi un galīgi.  

Tas bija tik sen, ka šķiet, ka bija tikai vakar, un vairs nav īsti skaidrs, vai vispār bija.