vārdi un klusums

Pulkstenis virs kabineta durvīm rāda tieši 13.06. Laiks pusdienām. Eju lejā uz ēdnīcu. Tur lielākā daļa gaismu jau nodzēstas, galdi nokopti, jo tik vēlu pusdienas ēdam vien es un vēl daži. Tie daži, trīs, jau sasēduši pie galda un sākuši ēst. Jautri pametu vārdus “Labdien! ” un “Labu apetīti! ”.

Pieeju pie letes, saimniece rosās tālāk esošajā virtuves telpā, bet, ieraugot mani, bez vārdiem steidz paņemt šķīvi un vienu pēc otra atver katlus. Kamēr viņa gādīgi liek uz šķīvja manas pusdienas, es noskaitu naudiņas un ielieku kases trauciņā. Man tiek pasniegts šķīvis ar maltīti un es dodos pie galda. Ieņemu vietu blakus Meitenei, pretī Policistam, kuram netālu līdzās sēž Garderobiste. Saimniece nozūd kaut kur un mēs četri pie galda paliekam Klusumā. Pret šķīvi nošķind policista dakšiņa, Garderobiste uzdzer sulu, Meitene pavisam klusītēm čāpstinoši ēd. Sarunu nav. Skatieni klejo garām, pāri, kaut kur pa galdu, vai kavējas šķīvī. Brīžiem Klusums kļūst maliet sasprindzis, vibrējošs un šķiet, ka tūlīt ies pāri malām. Bet noturas.

Es skatos uz pretējo sienu tālumā, tur ir glezna, kurā redzami persiki uz šķebinoši zila fona. Tik zila, ka persiki tajā kļūst negaršīgi. Policistam ir iespēja skatīties pāri man, uz veco, ūdeņaini izbalojušo akvareli ar vientuļu vītolu pie dīķa. Klusums kļūst traucējošs un kaitinošs, un es domāju, cik gan viegli es varētu to pārtraukt, vienkārši uzsākot sarunu – “Paskat, kāds šodien ārā vējš! ”, pārējie piebalsotu, turpinātos neko neizsakošas sarunas par laiku, par rudeni, par to, cik ātri pagājusi vasara un tā tālāk, un tā joprojām. Bet es klusēju.

Man negribas runāt. Ietiepīgi turos pie Klusuma, kas nu jau kļuvis spītīgs. Un šajā brīdī domāju par Meiteni, kura sēž pa labi no manis. Viņa ir kurlmēma. Viņai ir viss telpas Klusums. Pareizāk sakot, viņai ir viss Klusums. Es prātoju, vai viņu sarunas sasprindzina tik pat ļoti kā mūs, bez mitas runājošos, šādos brīžos tracina klusums? Man reizēm gribas viņu uzrunāt, kaut ko pajautāt par viņas Klusumu, bet gandrīz vienmēr tas aprobežojas tikai ar sasmaidīšanos un sasveicināšanos vai ar vienkāršu jautājumu, kuru viņai ir viegli nolasīt no manām lūpām un uz kuru tikpat viegli atbildēt ar galvas mājienu. Ir grūti traucēt cilvēku, ja viņa Klusums ir tik pilnīgs.