“Sieviete lauva”, Eriks Fosness Hansens

Tā darbojas vientulība. Kad tu kļūsti tik vientuļš, ka domā: vientuļāks vairs nevar būt, tad tūdaļ kļūst sliktāk. Tajā pašā mirklī. Un tad tu vari izvēlēties. Vai tu kliegsi, vai arī sēdēsi istabā pilnīgi klusi un jutīsi, ka stāvi aiz durvīm un klauvē.
Ja tu kliegsi, tas ir tāpēc, ka nav vārdu, kas būtu pietiekami vientuļi. Arima, mans Arima. Bet, ja sēdēsi klusu, tu vismaz dzirdēsi klauvējam pie durvīm.
Pēc tam tu vari sameklēt spēļu kārtis vai darīt ko citu, un tad viss šķiet kā agrāk, vai gandrīz kā pa jaunam, un šoreiz tas ir galā.
Viņa nezina, kas viņai to ir iemācījis.

___

Katehēts interesējās par meitenēm, tas bija pavisam skaidrs. It īpaši par vienu. Viņas vārds bija Ingera, un viņa bija viena no tiem garkājainajiem, Dieva nevainojami veidotajiem indivīdiem, blonda kā bērzs, zilacaina kā Norvēģu Jaunatnes grāmatas apvāks un ar tam piederīgu neapzinātas piemīlības un piedienīgi domīgas tukšpaurības būtību; viņa bija viena no tiem, kam, paceļot roku, vienmēr kaut kas gudrs sakām, un to viņa arī darīja bieži. 

/no Erika Fosnesa Hansena grāmatas “Sieviete lauva”/