“Šāntarāms”, Gregorijs Deivids Robertss

“…  Viņa to draņķi mīlēja un darīja, ko viņš lika. Reizēm mīlestība tāda ir. Gandrīz vienmēr mīlestība tāda ir, cik nu man ir gadījies redzēt. Sāk likties, ka sirds ir pārpildīta glābšanas laiva. Lai tā nenogrimtu, tu pārmet pār bortu savu lepnumu, savu pašcieņu un neatkarību. Pēc kāda laika tu sāc grūst laukā cilvēkus – savus draugus, visus, ko kādreiz esi pazinis. Un visviens nav diezgan. Laiva joprojām grimst, un tu zini, ka noiesi dzelmē.  ….”

„….-Lin, vīrietim vajag atrast īsto sievieti un, kad viņš tādu ir atradis, tad vajag iekarot viņas mīlestību. Pēc tam vajag izpelnīties viņas cieņu. Pēc tam – nepievilt viņas uzticēšanos. Un pēc tam, saproti, tā turpināt – līdz mūža galam. Kamēr viņi abi nomirst. Tas ir galvenais. Tas ir pats svarīgākais visā pasaulē. To nozīmē būt vīrietim, jār. Vīrietis ir īsts vīrietis, kad viņš ir iekarojis īstās sievietes mīlestību, izpelnījies viņas cieņu un ciena viņas uzticēšanos. Kamēr tu to neesi izdarījis, tu neesi vīrietis …..”