Gravitācija tās sāpīgākajā izteiksmē
Teiciens “Tu nu gan esi apdauzīta! ” pēkšņi iegūst pavisam citu nozīmi, kad es ar visiem saviem 86 kg smalkā puspagriezienā strauji izbaudu apsniguša ledus slidenuma un gravitācijas ietekmi uz savu rumpi, konkrētāk – labo dupšavaigu. Pirmā pareizā doma caur mežonīgajām sāpēm ir, ka pati saviem spēkiem augšā netikšu. Jā, nu te man palīdz. Otrā pareizā doma, ka nevajag braukt uz darbu, uznāk tad, kad, aizklibojusi līdz vilcienam, sajūtu aukstus sviedrus, lēnu satumsumu acīs un jūtu, ka tūlīt atslēgšos. Vilcienā iekāpju absolūti tizla iemesla dēļ – gribas atsēsties vai apgulties, bet uz perona to būtu pagalam dīvaini darīt, soliņš tālu, vilciens tuvāk. Lai arī ārkārtīgi loģisks, tomēr blonds domu gājiens, kā nedaudz vēlāk secinu. 1, 3 km no vilciena uz darbu nolienu apbrīnojamā antirekorda tempā – veselās 30 minūtēs.
No darba mani palaiž ātrāk. Nepaspēju atbraukt mājās, kā mesendžerī ziņa no kolēģītes “Sveika, veseļojies un aši! Man Tevis pietrūkst! Nākamreiz nedzer tik daudz vai krīti mīkstāk”. Nodievojos, ka es tikai paostījusi biju, un apsolos nākošreiz paķert līdzi spilvenu mīkstākai krišanai. Mjā, mīlu šo jautro kolēģu apcelšanos 😀
Tā kā zāles lietoju ļoti reti un tikai izņēmuma gadījumos, ķeros pie piezemētākiem, bet ne sliktākiem līdzekļiem. Runā, ka ar šņabi varot dvēseli ārstēt. Nezinu, kā tam dupšavaigam ar dvēseli, bet pēc šņabja kompresē pavadītas nakts tas jūtas jau tīri okei. Smukās bumbierenes (tādas miesaskrāsas, ar mežģīņu maliņu) arī noder akurāt ne jau siltumam, bet lai to spirta kompresi noturētu pie konkrētās dupšavietas. Ar stringiem šeit nebūtu līdzēts, lai slava bumbierenēm!
Nu ko, reizēm jau laikam ir tīri svētīgi, ja dzīve tevi apsēdina uz dupša, liek padomāt par teicienu dubulto nozīmi, izvilkt no skapja sen piemirstu vešas gabalu un kārtējo reizi atgādina, ka tevis kādam arī pietrūkst. 🙂
