“Lea”, Paskāls Mersjē

“… Mēs stāvējām priekšnamā, salikuši kopā pieres, aizvēruši acis, rokas saņēmuši viens otram uz skausta. Man radās sajūta, ka viens aiz otra pieres mēs saredzam domu, fantāziju un gaidu tuneli, mūsu iespējamās neiespējamās nākotnes garo tuneli, mēs lūkojāmies šajā tunelī, kādu to iztēlojāmies, tas bija otra cilvēka tunelis un reizē savējais, abi ieplūda viens otrā un sakusa kopā, mēs aizgājām pa šo tuneli tālu uz priekšu, kur tas pagaisa aptuvenībā, mūsu elpa saplūda unisonā, lūpu kārdinājums, mēs piedzīvojām, izstaigājām, sadedzinājām mūsu kopīgo dzīvi, kura nebija iespējama, jo nebija iespējama man. …”
/Paskāls Mersjē “Lea”/