Kā Pelnrušķīte Princi satika

„Ei, Pelnrušķīt, aizvāc malā savu ķirbi!” pēkšņi tiek atrautas vaļā manas mašīnas durvis un man tieši acīs ieskatās dusmīgs dēlietis.

„Ā… es…piedodiet…man,” nekādi nespēju noformulēt savu domu, tik pēkšņi izrauta no sava sapņaini domīgā stāvokļa, prātojot par vakarā paredzamo Ziemassvētku balli.

„Un vēl arī ar bremzēm…” kā konstatējot kaut ko liktenīgu, novelk puisietis. Pēc viņa sejas saprotu, ka esmu pielīdzināta līmenim „Blonda un vēl blondāka”. Un tas nekas, ka mati zem manas biezās ziemas cepures balinātāju nav redzējuši pat pa gabalu. Galu galā izrādās, ka mans „ķirbis” jeb mana mīļā jaukā 20 gadus vecā mašīnīte ir par traucēkli, lai cienītā Prinča džips varētu eleganti izbraukt no veikala stāvlaukuma. Es, lūk, esot ne uz to pusi mašīnu pagriezusi. Interesanti gan, kad parkojos, man blakus vēl nebija ne lepnā džipa, ne Mersedesa otrā pusē. Laikam jau cienītais princis tikai pieparkoties māk, bet ar izbraukšanu no stāvlaukuma tā vien ir, kā ir, tā teikt – rieva smadzenēs tikai uz vienu pusi. Bet neiešu jau graut viņa pašuzpūsto tēlu un strīdēties, lai jau riņķo savā orbītā un skatās no visuma uz citiem. Žiperīgi iedarbinu savu mīļo mašīnīti un skat, rūc man viņa kā bitīte, slīd kā mākonītis – veikli izlokos no stāvvietas un braucu mājās. Kā nekā, jāgatavojas vakara ballītei.

Vakars sākas jauki. Satieku savas draudzenes, pamēļojam par šo, par to. Kopīgi apspriežam klātesošos vīriešus. Un pēkšņi es ieraugu viņu. Princi. TO Princi,

„Mūdzis!” nodomāju pie sevis. „Andris!!!” draudzene, uzķērusi mana skatiena trajektorijas galapunktu, noelšas vien. Laikam jau par šito Princi viņa pēdējā laikā vien runā. Saķērusies un nu sapņo, un cer. Muļķe. Kurai tāds iedomīgs pūslis vajadzīgs?

„Viņš nāk! Viņš nāk! Palīgā! Kā es izskatos? Man lūpukrāsa nav izsmērējusies? Skropstu tuša nav nobirusi?” draudzene izmisīgi čukst, mēģinot savākties un izskatīties neatvairāmi.

„Sveikas, princeses! Vai drīkstu aicināt uz deju?” Princis vaicā un skatās… uz mani. Nē, nudien, mūdzis, nodomāju. Uzklāju sev uz sejas mīlīgāko smaidiņu pasaulē un saku: „Paldies par piedāvājumu, bet šoreiz atturēšos. Starp citu, ceru, ka mans ķirbis tavu karieti, no stāvvietas izbraucot, neaizķēra?” … un skatos, kā Princis kļūst pavisam sarkans, lēnām apjaušot, kuru pelnrušķīti pēkšņi saticis. Bet draudzene uz mani skatās kā uz jukušu…..Jā, pie sevis apmierināta nodomāju, vakars solās būt jautrs…..