Rīta saulē piemiegtās acis – Tavs skatiens kā viltīgam runcim, Gaidot uz zvirbuli pagalma stūrī. Tu mani vēro un domā Savas šausmīgi nepiedienīgās domas. Manas lūpas savelkas smaidā Laiskā un koķetā, izaicinošā, Un tad tavas bezkauņa rokas savanda manus matus. Šitā man patīk, tu saki, Tā tu izskaties mežonīga un mīļa. Es smejos un ļoti bezatbildīgi Nozogu tavu sirdi. Un ko man ar to tagad darīt?