sajuktie mati
Rīta saulē piemiegtās acis –
Tavs skatiens kā viltīgam runcim,
Gaidot uz zvirbuli pagalma stūrī.
Tu mani vēro un domā
Savas šausmīgi nepiedienīgās domas.
Manas lūpas savelkas smaidā
Laiskā un koķetā, izaicinošā,
Un tad tavas bezkauņa rokas savanda manus matus.
Šitā man patīk, tu saki,
Tā tu izskaties mežonīga un mīļa.
Es smejos un ļoti bezatbildīgi
Nozogu tavu sirdi.
Un ko man ar to tagad darīt?Klusētājs
Es ar viņu iepazinos pirms dažiem gadiem. Viņa kaut kur vienmēr bija tuvumā, bet nebijām viena otrai pievērsušas uzmanību, nebijām runājušas neko vairāk par garāmskrienošu „sveiki”. Un tad kaut kā sanāca apsēsties pie vīna glāzes un parunāties par dzīvi. Reizēm…