cik gan veikli tev izdevās
mani pieveikt
pavest un iekārdināt
plūmju ievārījumā iemērkt pirkstu (tavu vai manu?)
un pagaršot
tik bezkaunīgi un kāri
nolaizīt zapti no pirksta (tava vai mana?)

domas par vasaru
atkal saldas

vienmuļas dienas
rudens mitruma piesūcies viss
kursors meklētājā
un tāltālas debesis

spārni izmazgāti
un izlikti žāvēties gaida
kad atkal tuvas kļūs
debesis

tu teici: “nekas jau nemainās”
jā, viss aizvien vēl pa vecam –
joprojām ik dienu parastajā
es uztaustu neparasto,
skatos dziļāk par atspulgu ūdenī
un turpinu maldīties,
sevī un citos
meklējot nesaprasto.
vēl arvien man patīk
palaist matus pa vējam
un ļauties
mirkļa neprātam iečukstēt ausī
sapni par pavasari.
joprojām es atceros –
asaras neredz vasaras lietū un,
brienot pa upi,
var izpētīt savus krastus.
simts mazās pieļautās kļūdas var pārvērst
vienā lielā un neparastā.
un vēl tagad zinu
pavisam droši –
katrā peļķē var saskatīt
debesis košas.

mēs bijām tur, kur vēl būsim
atceries?
kas gan ir pāris simts gadu
ja vien  mēs atgriežamies
tur, kur vēl būsim

jūti?
smiltis pie savas ādas
un zvaigznes virs mums

stāsts vēl nav izstāstīts
gluži līdz galam

Hei, mīļā blandoņa Vendija,
ņem savu slotu un nāc,
dosimies šonakt iečekot
vecos dobumus, pakšus un bēniņus,
mūsu guvums būs sikspārņu nagi,
veci ragi un salauztas sirdis

Hei, dārgā klaidone Vendija,
ņemt taču slotu un nāc-
debesis šonakt būs tikai mūsu
stumsim mākoņus, krāsosim zvaigznes
zilas, zaļas un rozā…