kaut kad rudens
Mākoņu svēdrās pret vakaru
Debesis sakūst sārtas
Egļu galotnēs iešalc un apklust
Dzērvju ilgpilnās tērgas
Peļķēs izbālē zilums un ieskanas
Rudās nokrāsas ēnās
Pirksti tavā kabatā siltumu meklē
Bet vasara piesedz pēdas.
Krāsu outlets un cīņa ar vēju
Par pēdējo vietu pie zara
Paņem pie sevis (mūžīgi mūžos) to kastani
Siltumu manu kas glabā.rakstīt
Rakstīt
Melniem taustiņiem ekrānā baltā
Ar pildspalvu zilu papīra lapā
Ar aizlauztu zīmuli
Piezīmju blociņa malās
Ar sausu zaru
Ceļmalas smiltīs
Ar asu nazi
Melnalkšņa mizā
Ar skatienu debesīs
Ar asarām
DvēselēPēdējā deja
Varbūt tomēr
Vēl pēdējo reizi
To deju dejosim kopā?
Aizmirstot laikus,
Aizmirstot lietas un vietas,
Padarot vārdus liekus.
Varbūt vēl vienu,
Vēl pēdējo reizi,
Un tā,
Lai pazūd tie gadi,
Tie mirkļi lai izplēn,
Kas šķīra.
Lai paliekam tikai mēs,
Vienā solī,
Vienā elpā un telpā,
Vienā dimensijā ,
Kur sākuma nav,
Kur nav gala
Un kur tu
Vismaz šajā vienā,
Šajā pēdējā dejā –
Mūžīgi mana.