skumjas rāmas un siltas
kā vasaras vakara vējš
sasedz un samīļo mani
maigi aijājot
saudzīgi ļauj man
nomirt mazliet

mans atspīdums logā
ar tumsu runā
tavs visums tur ārā
ir apklusis
lietus mierina mani
simts mazās pērlītēs
sadalot sevi
uz mana loga

kad lietus aiz loga raud manas asaras
klusums sāp
domas meklē
un maldās
pateikto vārdu takās
skumjās zūd orientieri
un izmisums piepilda acis

kad lietus aiz loga raud manas asaras
klusums sāp
nespējot atsaukt
palaistus vārdus
prāts taustās tumsā
pēc citiem

spožas gaismiņas
lietus mijkrēslī aizbraucošs auto
vienkārši garām..

nesodi mani bargi

aizsietām acīm es
aizsietām acīm tu
nervu gali
atsegti dzīvei
citā realitātē
viss pārējais paliek
pa vecam

mūsu galaktikas atkal
tik nepareizas
viena otrai
galīgi garām
uz citu  pusi
vai paralēli
vai vēl sazin kā
pa vidu mums
zvaigznāju simti
vairāki Piena ceļi
nepareizs laiks
svešas vietas
un lietas
un
mēs…

tu mani iesaiņo
katru reizi
pa lentītei
pa ziediņam
pieliec klāt
ietin un noliec
kā dāvanu
citam

saule
uz lapām
caur mani un tevi
rudens
vējš
koku zaros
putni bez balsīm
kā mēs
kritušās lapās
pateikto vārdu
sapostīts
klusums

reiz izsāpēs