Sievas balle vīra acīm

Tā kā es uz ballēm eju ārkārtīgi reti, bet draudzene, kura tomēr pamanās vismaz pāris balles gadā apmeklēt, devusies pie draudzenes uz Holandi ciemos, nolēmu sazvanīties ar draudzenes vīru un pajautāt par manas draudzenes gatavošanos ballei:

„Jā, jā, es atceros pagājušā gada balli, mums jau viņu darba vieta rīko reizi gadā un tādu diezgan šiku. Šogad? Jā, šogad arī būs. Vai manējā gatavojas? Nu jau kādu mēnesi gatavojas. Ko tik ilgi? Nu nav viņai, ko vilkt mugurā. Pagājušajā gadā jau novembrī sāka ņaudēt, ka plikai jāejot, jo nekā ko vilkt neesot. Kad prasīju, kāpēc neiet ar iepriekšējā gadā pirkto lillā kleitu, tad teica, ka tā nemaz neesot lillā, bet ceriņkrāsas (kāda starpība? – lillā ir lillā) un Maiga ieraudzīšot un atcerēšoties, bet tas esot nepieļaujami. Nu, zini, Maiga pat neatceras, kādā krāsā viņas vīram ir mašīna, kur nu vēl par kaut kādu kleitu atcerēsies, bet nu labi, ar manējo bezcers strīdēties, vieglāk iedot viņai 200 eiro tai kleitai. Ko tik daudz? Tas jau nav daudz, gan jau vēl paprasīs. Pagājušajā gadā simtu iedevu, pēc tam vajadzēja vēl divtik piešķirt – ar kleitu vien nevarot uz balli iet, kurpes arī vajagot. Ar pērnajām nevarot iet, jo tās Anda atcerēšoties, un sievai kauns būšot, ka vecās kurpes pie jaunas kleitas jāvelk, un tonis vai kas tur arī esot ne tāds. Un tad vēl arī frizūra, kosmētika, somiņa….Eh, lētāk būtu vispār uz nedēļu viesu namu noīrēt nekā uz to balli sataisīties. Labi, ka vēl neliek jaunu mašīnu pirkt, ar ko uz to balli braukt, jo jau piekto gadu ar vienu un to pašu braukājam. Hmm, varbūt tādēļ viņa šogad plāno taksometru pasūtīt? Vai arī varbūt beidzot sapratusi, ka man arī gribas ar večiem kopā iedzert, nevis visu vakaru turēties pie stulbās minerālūdens glāzes, kamēr viņa ar savu Maigu šampi lok. Nu, ko vēl gribi zināt? Ko ausīs un ap kaklu karina? Kaut ko jau karina, skaidra lieta, bez spīguļiem jau neiztiek. Šogad laikam no Vitas kaut kādus štruntus aizņēmās, jo pateicu, ka naudas vairāk nav. Sudrabs, zelts? Zini, ne mazākās sajēgas. Auskari? Jā, toč zinu, ka ir, jo toreiz, pēc balles, viņai kleitu nost vilku, un tad auskaru netīšām aizķēru, bet nākamajā dienā visu istabu dabūju izrāpot, kamēr to sasodīto mazo aizmugures štruntu tam auskaram atradu. Es ko vilkšu? A man ir mans vecais uzvalks, pievilkšu citu šlipsi un būs labi. Mēs, veči, esam vienkāršāki. Un, galu galā, tas ir tikai viens vakars. Labi, čau pagaidām, man hokejs tūlīt sāksies, tūliņ Pēteris ar Arni būs klāt, mums šovakar veču vakars, kamēr manējā vēl nav atpakaļ…..”